Kas man tiešām patīk šajā teorijā, tas ir tas, kā apziņa tiek atzīta par lietu, kas nav invarianta attiecībā pret struktūru (un arī algoritmu?), tajā pašā laikā atstājot to invariantu pret substrātu.

Ķīniešu istabas problēma beidzot tiek īsi un eleganti atrisināta.

"Could a machine think?" My own view is that only a machine could think, and indeed only very special kinds of machines, namely brains and machines that had the same causal powers as brains.

Vispār, cik atceros, Rīgas Laikā par Tononi arī bija rakstīts, tai skaitā ka viņa praktiskie rezultāti nav pietiekoši veiksmīgi.