| Kāpēc labais (parasti) uzvar |
[9. Dec 2012|18:41] |
Visi zina, ka pasakās ļaunais tēls krāpjas; nodarbojas ar intrigu vērpšanu; izliekas; lai iemantotu svarīgu personu uzticību, pietēlo īpašības, kādu viņam nav. Pretī viņam stājas labais varonis. Neko netēlo, neintriģē, neiegūst draugus ietekmīgās vietās. Darbojas pēc plāna, kas ir taisns kā miets. Konfrontē slikto, bruņojies tikai ar primitīvu zobenu, apveltīts ar veselīga pašaizsardzības instinkta trūkumu. Bieži vien sliktā paša mītnē, kur šamam, kā zināms, pat sienas palīdz. Konfrontē, un kāds ir iznākums? Labais uzvar.
Neloģiski? Nepavisam ne. Pasakas stāstīšanas brīdī cīņa ir pagātnē. Ir zināms, ka labais ir uzvarējis, un tātad spējis atstāt pēcnācējus, kamēr sliktā reproduktīvās izredzes ir apšaubāmas. Labais tiek definēts kā tas, kas ir spējis uzvarētu citus un atstāt pēcnācējus. Tātad labais tēls ir labs tieši tāpēc, ka ir apveltīts ar pietiekošu spēku, lai spētu uzvarēt slikto (kurš no sugas viedokļa vai nu viduvējs īpatnis, vai "iepriekšējais labā standarta noteicējs"). Labais uzvar tāpēc, ka ir lielākā mērā apveltīts ar īpašībām, kas nepieciešamas sugas izdzīvošanai. Piemēram, ja sliktajam jātērē savi racionalitātes resursi, lai vispār izliktos par sugai pieņemamu īpatni, tad labajam tas sanāk pats no sevis, tāpēc viņš var novirzīt visus resursus kaujai.
Vispār taisns (labējs, right, droit) = labs. A droit = ne tikai "taisni", bet arī "tiesības". Līks (un kreiss), aplinkus = slikts. Nu, re, kā esmu apguvis spēju visur redzēt piemērus "DNS matrices" grāmatas garā. |
|
|
