| Vācijas piezīmes |
[30. Mar 2012|22:55] |
Nav tik šiki kā vienam otram eksotiskās zemēs, bet - Vācijā biju pirmoreiz. Kopā ar R., kurš laikam vispār pirmoreiz ārzemēs. Iemesls - konference.
Minhenes apkārtne ir tīrākas ārvalstis, kādās esmu bijis, un ar izpalīdzīgākajiem iedzīvotājiem. Un visvairāk uz ielas atstātiem velosipēdiem.
Miglainais laiks mūs pavadīja visas dienas. Minhene palikusi atmiņā ar miglaini drūmo Hofgarden. Nevienas laternas. Migla. Tikai daži cilvēki. Kaili koku zari, kas stiepjas pretī tumšajām debesīm. Spokainais paviljons centrā, no kura teju teju līdīs laukā zombiji. Toties klajā laukā, nomalē pie viesnīcas degošas laternas stāv viena pie otras, pie tam daudzās rindās. Ej nu saproti, ko tie vācieši domājoši,.
Universitātes ēdnīcā pusdienās izvēlējos picu - kļūda. Kāpēc? Atceros, ka reiz agrā bērnībā mani tēvs aizveda uz Rīgu, bet Rīgā - uz Zoo dārzu. Pēc pastaigas tēvs sagādāja uzkožamos no bulciņu pārdevējā un mēs apsēdāmies uz soliņa. Viņš bija paņēmis ko tādu, ko saucas par "picām" - vārds, kuru es biju dzirdējis un alku neiecietībā to izbaudīt. Liela bija mana vilšanās, kad tā izrādījās galīgi negaršojam atbilstoši sagaidītajam. Tā atgādināja apķēpātu negaršīgu maizi; tā nepavisam nebija salda, bet gan asa un smaržoja pēc tomātiem (jā, manas ekspektācijas attiecībā uz picu maz sakrita ar realitāti, kā redzat...) Toreiz to tā arī nenotiesāju, bet picas ēšanas trauma pēc tam mocīja vēl ilgi. Visu laiku biju domājis, ka picas man garšo tāpēc, ka pati garšas izjūta ir mainījusies, bet tagad par to vairs neesmu tik pārliecināts. Katrā ziņā, ja šī pirmā pica ir bijusi līdzīga Vācijā baudītajam izstrādājumam, tad tas atrisinātu šo mīklu. Picas vienkārši mēdz būt nebaudāmi negaršīgas, sevišķi, ja tās pēc konsistences atgādināja maizi ar tai uzklātu putru. Vācija arī citādi man paliks atmiņā ar negaršīgu ēdienu [izlepis smaidiņš]; ārpus campus bija ciešami, bet vienīgā baudāmā reize bija Itāļu ēstuvē, kur pica tiešām garšoja tāpat kā Alpu kalnu otrā pusē.
Vācietis vilcienā pa ceļam uz viesnīcu izrādījās dzīvojis bijušajā Austrumvācijā un skolā mācījies krievu valodu. "Mums bija ieteicams sarakstīties ar kādu PSRS, tāpēc es sarakstījos ar meiteni no Viļņas. Tas bija septiņdesmitajos gados, tu zin." Es viņam ieteicu sameklēt šo meiteni Facebook. Vēl viņš stāstīja kaut ko par savu tēvu, kas bijis karagūsteknis Krievijā, un kura dzimto Dancigu viņš nekad nav redzējis. Blakus solā sēdošais krievs izmeta "es zinu to stāstu", kad tika pieminēta okupācija. Daži alus kausi atraisa valodas.
Krievs no Spānijas bija līdzīga vecuma ar mani (parunājām par mūsu progresu doktorantūrā, kas izrādījās vēl līdzīgāks), tikai ar pilnu galvu sirmiem matiem, un tajā pašā laikā pasīks un tik nūģīgs, ka no mugurpuses atgādināja zēnu. Viņš brīnījās, ka zinu, ko nozīmē Fizteks.
Ne visi, izrādās, zina, kas tā "Latvia" tāda ir. Tikai brīdī, kad izmoki "Lettland" (viens no burtiski dažiem vārdiem, kurus zinu vāciski), saņem saprotošu "Āa!" tipa reakciju.
Mīkla metro: uzjautrinājāmies par šo zīmi, sevišķi pēc tam, kad neveiksmīgi tai bijām sekojuši ar cerību atrast WC. Divi muļķa bāleliņi svešumā. Bet zīme... zilā norāda kaste, kurā var patverties pārīši un svešām acīm, zaļā - uz salauzto sirdi, kas pēc tam jādziedē. Nepraktiski, bet skaisti.
Vēlāk R. noskaidroja, ka zaļā sirsniņa ir defibrilators. |
|
|
