| |
[19. Jan 2019|13:08] |
Kāpēc modernajā pasaulē ir tik daudz garīgās veselības problēmu, sevišķi jauniešiem.
Viena acīmredzama atbilde ir tāda, ka modernā pasaule nav projektēta, ņemot vērā eudaimonia. Pilsētas gluži vienkārši nav būvētas tā, lai padarītu tajās dzīvojošos laimīgus, vai kaut vai padarītu dzīvi ērtu.
Bet man pirms gada radās divi citi izskaidrojumi, viens otra spoguļattēli.
Pirmais ir tāds, ka tas nāk no pašas modernās pasaules dotās brīvības realizēt savu potenciālu. Salīdzinām dzīvi pirms 200 gadiem, kur tavu nākotni gandrīz pilnībā noteica vieta un apstākļi kādos esi dzimis, ar pašreizējo jauniešu dzīves izvēlēm un nosacīto meritokrātiju (dažās jomās, kā sportā un zinātnē, sasniegumus var +- objektīvi izmērīt un salīdzināt, un citas vismaz cenšas tam līdzināties). Labākajiem cilvēkiem ir iespēja sasniegt līmeni, kas pirms 200 gadiem būtu uzskatīts par neiespējamu. Kamēr daži to izdara, lielākā daļa normālo to nespēj. Tāpēc līmenis, kās pirms 200 gadiem būtu bijis normāls, šobrīd tiek uzskatīts par slimību, jo kļūst acīmredzami, ka "varētu labāk", ja savukārt agrākajos laikos tas izraisītu vienkārši "tāda ir dzīve" reakciju.
Otrais ir tāds, ka brīvība ir ilūzija, kapitālisms ir optimizācijas process, kas aizoptimizē prom visu, kas nav būtisks kapitālismam. Modernā pasaule to padara iespējamu. Pasaules attīstība uz "potenciālu", uz arvien augstākām augšām patiesībā ir attīstība no cilvēka esences. Kapitālisms (tirgus spēki) mūs virza pats savos optimizācijas virzienos, tikai mēs to neredzam, jo tie paši spēki rada ilūziju, ka "tur ir augša".
Praksē droši vien, kā vienmēr, ir kaut kāda kombinācija no šiem diviem, labā un sliktā. |
|
|