| |
[9. Nov 2015|18:05] |
Pēdējā pusotra gadā lasītās labākās grāmatas:
* Collapse, Jared Diamond. Par to, kā civilizācijas sabrūk pašas savu izraisīto ekoloģisko nelaimju dēļ. Par civilizāciju beigām lasīt, izrādās, ir biedējoši un skaisti.
* Star Maker, Olaf Stapledon. Filozofa rakstīta zinātniskā fantastika (vai arī proto-fantastika) ar gluži apbrīnojamu mērogu. Liekas, šajā grāmatā tik daudz ideju ir sakompresētas tik īsā formā, ka atšķaidot tās līdz "standarta" apjomam sanāktu ap 10 darbu. Daļēji tas jau ir arī ticis darīts - "Avatāra" civilizācija man likās iedvesmota no Stepldona, tāpat kā (no senākiem laikiem) Lema grāmatas.
* Harry Potter and the Methods of Rationality. Garš, nevienmērīgas kvalitātes un visnotaļ literāri talantīgs fanfiks, kas gandrīz nevienā posmā nepārvēršas par vienkārši Judkovska-stila racionālisma sludināšanas propagandu. Šķiet, visvairāk fascinējošā lieta šajā darbā ir iespēja novērot, kā spēcīgs intelekts mēģina "meikot sensu" maģiskas pasaules neloģiskajos likumos. (Kā izskaidrot dīvainās, "too good to be true" filozofu akmeņa īpašības - mūžīgu jaunību UN materiālu pārvēršanu par zeltu? Tas gluži vienkārši padara transfigurācijas permanentas!) Kaut ko tādu sanācis novērot labi ja Peļēvina darbos ar viņa ne-maģisko, bet absurdo pasauli.
Visai nepārsteidzoši, ka Voldemorts ir viens tēliem ar kuriem autors visvairāk asociē pats sevi.
* Thinking, Fast and Slow, Daniel Kahneman. Ir vērts izlasīt pat tad, ja liekas, ka jau aptuveni zini, par ko tā ir.
* Fault in Our Stars, John Green. Kaut kas vieglāks, izklaidei, no autora, kurš ir ne vecāks par mani. Sentimentāla tematika par mirstošiem pusaudžiem tomēr ir arī pietiekoši nopietna & nozīmīga, lai būtu pelnījusi arī kādu labu grāmatu kā "Zem nelaimīgās zvaidznes" (vai kā nu nosaukumu labāk būtu tulkot). Zināmu dziļumu (vietām gan ar tādu "trying too hard" piegaršu) dod daudzās atsauces uz klasiku, "grāmata grāmatā" pieeja, alegorija par nekompetento un vienaldzīgo dievu (holandiešu rakstnieku). |
|
|
| |
[9. Nov 2015|18:06] |
Izlasīju grāmatu "The Courtier and the Heretic: Leibniz, Spinoza, and the Fate of God in the Modern World".
Man patīk Spinoza, par kuru pirms tam gandrīz neko nezināju. Izskatās, ka šis "ķeceris" ir viens no mūsdienu racionālistu / ateistu garīgajiem tēviem, kaut gan nepazīstu nevienu konkrētu cilvēku, kas uz Spinozu tā atsauktos. (Parasti ateisti ir vai nu vienaldzīgi vai negatīvi pret pagātnes filozofiem vispār, vai arī dažos gadījumos piesauc Deividu Hjūmu.)
Bet tas pat nav galvenais. Spinoza autora attēlojumā ir tāda man radniecībga dvēsele rakstura ziņā, ideāls, kura dzīvei es ar kaut kādu sevis daļu gribētu līdzināties (kaut gan šaubos, vai viņa dzīve bija sevišķi laimīga).
Apbrīnojami, ka mūsdienu diskusijas par reliģiju, morāli, Dievu, prāta un ķermeņa attiecībām, gribas brīvību ir tikušas tik lielā mērā jau izdiskutētas Leibnica un Spinozas laikā, vismaz ja uzticas autora interpretācijai. |
|
|
| |
[9. Nov 2015|21:05] |
Īsi par pētījumu "The Negative Association between Religiousness and Children’s Altruism across the World".
Sagaidāmais rezultāts: visi saprot, (1) ka korelācija nenozīmē kauzāciju, (2) ka pētījums bez kontrolētiem eksperimentiem un bez mēģinājuma kontrolēt iznākumu ietekmējošos blakus mainīgos nevar noteikt kauzāciju -> ja pētījums mēģinātu izdarīt secinājumus par altruisma iemesliem, tas automātiski lidotu miskastē.
Faktiskais rezultāts no ārpus zinātnes esošajiem: 101 teorija par to "kā tieši mehānisms strādā", neinteresējoties par to, ka nekāda mehānisma nemaz nav (nu, vismaz tāds noteikti nav ticis atklāts pētījuma rezultātā).
Secinājums, kā jau parasti - cilvēki tic tam, kam grib ticēt.
http://www.phdcomics.com/comics.php?n=1174 |
|
|