| |
[20. Jan 2014|14:03] |
Palasīju personīgās pieredzes stāstiņus no cilvēkiem ar augstu IQ. Gandrīz visi sūdzas par garlaicību skolā, par adekvātu diskusiju trūkumu, par "vajadzību būt sekliem" lai uzturētu veiksmīgus sociālos kontaktus. No otras puses, arī tad, ja IQ ir zem 80 punktiem, nav nekāda saldā dzīve. Sabiedrība sagaida un atalgo vidēji labu intelektu.
Man liekas, tas ir tāpēc, ka diskriminācija /t.i. a priori atšķirīga izturēšanās uz kādas būtiskas vai nebūtiskas īpašības pamata/ pēc IQ ir tabu tēma. Tie, kuri atrodas vairāk nekā standartnovirzes attālumā no vidējā IQ un pastāvīgi sastopas ar šīs vienlīdzības negatīvajām sekām, paši pie tā var justies vainīgi, jo "visi jau zina, ka IQ nav nekādas lielās nozīmes". Jebkura publiskas izteikšanās par tēmu balansē uz netaktiskuma robežas, līdz ar to atklāta zināšanu apmaiņa nenotiek, līdz ar to katram ir papilnam stereotipu par IQ, bet gaužām maz zināšanu un izpratnes.
Pagaidām vismaz pie mums sadzīvē vēl ir sociāli pieņemami diskriminēt pēc dzimumiem un kultūrām. Tiem, kas iestājas par vispārējo vienlīdzību, derētu paskatīties uz piemēru ar IQ un padomāt - vai tiešām tā ir tik laba ideja? |
|
|