| Kvotas |
[14. Feb 2012|23:30] |
Droši vien daudzi zina, ka Padomju Krievijā savulaik bija kvotas ebreju uzņemšanai universitātēs. Sastādītas tā, lai ierobežotu ebreju iespējas iegūt augstāko izglītību - palielinot konkursu uz vienu vietu viņu vidū, salīdzinot ar ne-ebrejiem. Mērķis - regulēt ebreju / etnisko krievu proporciju inteliģences vidū. Var to saukt sliktos vārdus, bet doma visai pareiza. Jo citādi notiek - kas? Reflektantiem no ebreju vidus ir bijusi daudz lielākā iespēja uzaugt inteliģentā vidē nekā "etniskajiem". Līdz ar to cilvēki ar vienādu dabisko inteliģenci un talantu būs attīstījušies neproporcionāli. Universitātē ir izdevīgāk uzņemt talantīgāko, bet mazāk apmācīto krievu no strādnieku šķiras, nekā viņa vienaudzi no ebreju vidusšķiras, kura vecāki & kopiena vai no piespieduši apgūt zinības, vai arī tās (zinības) šādā tādā veidā pašas asimilējušās, visu bērnību uzturoties starp ne gluži analfabētiem.
Mazāk būs to, as zina, ka līdzīga sistēma tika ieviesta arī, teiksim, ASV universitātēs, kur tā, var teikt, pastāv vēl šodien. Divdesmitā gadsimta sākumā, laikam jau pateicoties ebreju proporcijas pieauguma, šai nācijai kļuva iespējams veidot neproporcionāli lielu daļu no nācijas elites. "Etniskie amerikāņi" - neapmierināti. Demokrātiskā sabiedrībā kvotu sistēmu ieviest būt pagrūti. Risinājums? Mainīt uzņemšanas prasības, tas ir, uzņemt ne tīri pēc akadēmiskajām spējām, bet arī pēc citiem parametriem. Tāpēc par svarīgiem tiek uzskatīti sasniegumi arī sportā, aktivitāte sabiedriskajā dzīvē un citas extracurricular activities, kam ar zināšanām nav tieša sakara. Mēreni apdāvinātam divmetrīgam skolas futbola komandas kapteinim, kurš pie tam vēl arī aktīvi "darbojas" skolēnu domē, ir lielākas iespējas tikt labā universitātē nekā briļļainam sausiņam (kādi pēc stereotipiem ir puse ebreju pusaudžu). Varētu pat teikt, ka pirmais vairāk iederas jebkurā amerikāņu universitātē. Nav nejaušība, ka tādus paņēmienus studentu atlasē visvairāk izmantot tieši t.s. elites augstskolas - Efeju līga un tā. Žīdiem var atļaut labi pabeigt nevienam nezināmu koledžu, bet near ļaut kļūt par noticošo daļu nācijas elitē; vismaz viņu proporcija tur jāierobežo. Jums amerikāņu paņēmiens var likties labāks, bet jāatzīst, ka krievu piemīt apburošas vienkāršība un liekulības trūkums.
***
Attiecībā uz manām domām par žīdmasonu mītiem. Manuprāt, ebreju finansiālā veiksmīgu iemesls un viņu spekulantu slava lielā mērā balstās tajā, ka viņi gluži vienkārši ir pietiekoši inteliģenti, lai spētu kļūt bagāti šādā veidā, atšķirībā no kristiešu / etniskās populācijas pelēkās masas. Būtu naivi domāt, ka tauta nekļūs par spekulantiem, ja tai šāda iespēja tiek piedāvāta - tāda reiz nu ir cilvēka daba. Tas nenozīmē, ka "visi nezog tikai tāpēc, ka nespēj". Pavisam notikti visi nezagtu arī tapāt. Lielākajai daļai cilvēku ir lietas, kuras viņu interesē vairāk, nekā nauda pati par sevi. Tomēr arī tā, "cita", tipa cilvēku ir pietiekoši daudz, lai sētu radīt tādu slavu jebkurai tautai, kura būtu pietiekoši inteliģenta finanšu mahinācijām.
***
Politnekorekto pētījumu topā būtu viens elementārs antropoloģisks mērījums. Ņemot vērā, ka ebreji ir ģenētiski gana daudzveidīgi, būtu vērts salīdzināt "klasiskos" jeb Aškenaci žīdus ar viņu etniskajiem, bet ne ģenētiskajiem radiniekiem - tiem, kas cēlušies no hazāriem, piemēram, vai pat Etiopijas ebrejiem. Tādu parametru kā IQ, erudīcijas līmenis, akadēmiskie panākumi, finansiālie panākumi izmērīšana šīm populācijām ļautu noteikt, cik lielā mērā tās ir noteiktas ģenētiski un cik - etniski pārmantojamas, tādējādi palīdzot viest skaidrību klasiskajā nature vs. nurture problēmā.
***
Bet vispār šobrīd atrodos Eiropas pilētā (vai arī pilsētelē), kuras vēsturē iezīmīgs ir "ebreju jautājuma risinājums". Viduslaikos pēc kāda trīsgadīga kristiešu zēna pazušanas par vainīgajiem tika pasludināta vietējā ebreju kopiena, kura apsūdzēta sātanisku rituālu piekopšanā. Astoņi (kopiena bijusi neliela) vīrieši spīdzināti un sadedzināti uz sārta, viņu ģimenes spiestas konvertēties. Interesanti, ka tā laika pilsētas kristiešu arhibīskaps pasludinājis zēnu par svēto un publicējis par šiem notikumiem grāmatu. Kura, izrādās, ir iezīmīga arī kā pirmā šajā pilsētā publicētā grāmata. Ak, ironija. |
|
|