| |
[26. Jan 2012|23:08] |
Nevar īsti pateikt, vai reliģija padara kādu labāku vai sliktāku. Tomēr man ir gadījies pamanīt, ka kristiešu vidū ir vairāk patiešām sliktu cilvēku. Kā to izskaidrot?
Iespējams, vaina ir tajā, ka "slikta cilvēka" definīcija ir kroplīga un pārāk nobīdīta uz manu specifisko vērtību sistēmu. Tādu iespējamību nevar izslēgt, kaut arī gribētos ticēt, ka tā nav. Tapēc piedāvāju divus citus variantus.
Pirmkārt, reliģijas dotais "morālais bonuss", vai, drīzāk jau "bonuss morālei". Neticīgais ir spiests sevi ik pa laikam izvērtēt sevi ar citu cilvēku acīm; padomāt par to, vai viņa rīcība liktos pieņemama lielākajai daļai cilvēku. Ticīgajam ir šķietami ārējs morāles kompass - Dievs. Tā kā par lielāko daļu no ikdienā sastopamajām rīcībām nekādas tiešas norādes nesniedz, bet netiešās var tikt ļoti plaši interpretētas, savukārt "tiešu komunikāciju ar augstākajiem spēkiem" būs gatavi atzīt tikai neliela daļa kristiešu, tad faktiski šis morālais kompass tomēr ir internāls un sakņojas paša kristieša personīgajos uzskatos. Līdz ar to tiek iegūta lieliska shēma pašvalidācijai - "viss, ko es daru, ir pareizi", piedomājot klāt, ka "manā pusē ir Dievs".
Otrkārt, tā saucamā sasistā loga teorija. Cilvēks, kurš iet pa piedrazotu apkārtni, drīzāk nometīs zemē papīru nekā tas, kurš redz savu apkārtni tīru un citu uzturētu kārtībā. Kristieši redz neticību kā grēku, nepakļaušanos autoritātei kā grēku, iekāri kā grēku, jau pašu cilvēka piedzimšanu kā grēku ("iedzimtā grēka" teorija) un tā tālāk; neticīgie tās uztver kā dabīgas, pārsvarā nevainīgas lietas. Tā pasaule, kurā dzīvo ticīgie, ir daudz ļaunāka un grēcīgāka par to, kurā mīt neticīgie. Tālab vien kristieši (vai jebkuri fanātiski pārliecinātie) ir daudz gatavāki asāk vērsties pret saviem oponentiem vai vispār pret "sliktajiem cilvēkiem", vai nu tie būtu zagļi, prostitūtas, vai vienkārši ar /ievietot patvaļīgu personības īpatnību/ apveltītie. Vai kaut vai kaķus nemīlošie īpatņi. "Aci pret aci" - tu, ļaunais, apšaubi manu ticību, tāpēc saņemsi pēc nopelniem. Par ko? Par dajebko. Pats pastāvēšanas fakts var būt pietiekams. |
|
|