| Laime un degvielas cenas |
[25. Jan 2012|21:57] |
Savulaik dzīvē noklausījos sarunu par to, vai labāk apmaksātam darbam ir sakars ar paaugstinātu laimīgumu. Izskanēja aptuveni tāds viedoklis, ka "pēc zināmas summas saņemšanas mēnesī nauda jau vairs neuzlabo dzīvi". Muļķības, protams. Pasakiet to, ka viņš "saņem pietikami, lai būtu laimīgs", fondu biržas brokerim, kurš divus gadus ir nopelnīji konstanti divreiz mazāk nekā visi viņa kolēģi. Lielajam vairumam par maz naudas ir ne jau absolūti, bet relatīvi, salīdzinājumā ar kādu citu.
Kāds tam sakars ar naftu? No vienas puses, ar degvielas cenām ir smieklīgi. Pieņemsim, ka kaut kāds cilvēciņš no ofisa darbiniekiem pieaugušo cenu dēļ vairs nav spējīgs atļauties braukt katru dienu uz savu ofisu ar savu auto. Nav runa par ar autopārvadāšanu saistītu mazo biznesu, kurš tāda iemesla dēļ var iznīkt, nav runa par tāliem laukiem, kur bērni varbūt tādēļ vairs nevarēs tikt uz skolu. Parasts pilsētnieks vai piepilsētnieks, kuram resursu ir vairāk nekā pietiekoši, lai tik un tā objektīvā nozīmē dzīvotu tīri labi. Problēmu nekādu - lai brauc ar sabtransu! Vai ne? Minimālas neērtības viņam (nu, mazliet ilgāk paiet, jāpaelpo sasvīdušu ķermeņu aromāts vasarā un jāpasalst pieturā ziemā), vienlaicīgi ar dzīves kvalitātes pieaugumu visiem - mazāks resursu patēriņš piesārņojas gaiss, mazāk patērējas resursi, mazāk sastrēgumu. Visi laimīgi?
Nebūt ne! No otras puses, nabaga ofisa darbinieku braucot sabtransā to vien darīs, kā škrobēsies par to, ka ar savu algu, redz, nespēj atļauties braukt kā normāls cilvēks ar auto. Lamās valdību un visus pārējos, kas viņu līdz tādam stāvoklim noveduši. Raizēsies, ko gan par viņu padomās par viņu pretējais dzimums. Būs patiesi un dziļi nelaimīgs, jā. Pats savas muļķības dēļ? Varbūt, bet vai tas ko maina?
***
Varbūt ir taisnība, ka nauda nespēj padarīt laimīgu, bet tās trūkums pavisam noteikti spēj padarīt nelaimīgu. |
|
|