| Emīlija Brontē - Kalnu aukas / Emily Brontë - Wuthering Heights |
[27. Apr 2011|23:35] |
Turpinot tēmu par "meiteņu literatūru" - pēc Džeinas Eiras loģisks solis ir Šarlotes jaunākās māšeles sarakstītās "Kalnu aukas", kas, gluži nejauši, ir šī bloga autora pēdējā izlasītā grāmata. Tiesa gan, "meiteņu literatūra" tā ir tikpat lielā mērā, kā, piemēram, "Lolita". Emīlijas Brontē vienīgais, dzīves laikā neatzītais, romāns piederot pie tās klasikas daļas, par ko "daudzi ir dzirdējuši, bet ne tik daudzi lasījuši". Vismaz tā esot angliski runājošajās zemēs. Šādā "vajadzētu izlasīt" statusā tā man bijusi jau vismaz gadus piecus.
Vai "Kalnu aukas" tiešām ir mīlestības romāns? Iespējams, kas tas visvairāk atkarīgs no paša lasītāja. Manuprāt, Hitklifa attieksme pret Katrīnu vairāk līdzinās apsēstībai, bet pašas grāmatas visbiežākā tēma ir cietsirdība. "Kalnu auku" personāžu galvenā nodarbošanās ir demonstrēt tās visdažādākos veidus - cietsirdību pret bērniem, pret laulātajiem, pret sāncenšiem, pret kaimiņiem, pret īrniekiem, pārmaiņas pēc arī nedaudz cietsirdības pret dzīvniekiem, un pēdējais, bet nebūt ne nesvarīgākais – cietsirdību pašam pret sevi.
Var jau saprast, ka vienmēr atradīsies lasītāji (vai arī vajadzētu atklāti teikt "lasītājas"?), kas par spīti visam Hitklifā saskata romantisko un nesaprasto varoni, kas tikai izskatās pēc ļaunprātīga nelieša, taču fundamentāli ir labs. Tāds "pasaules nenovērtētais" tumšais tēls, kam tikai apkārtējo neizpratne liegusi kļūt par varen jauku cilvēku. Vienmēr atradīsies kāda Izabella Lintone, kas ne par ko nebūs gatava noticēt, ka Hitklifs viņu it nemaz nemīl, par spīti pēdējā atklātajiem un ciniskajiem mēģinājumiem pārliecināt viņu par pretējo. Taču Hitklifs nav nekāds "labo spēku" pusē slepeni strādājošs Severuss Sneips. Vai vispār ir vēl kāds cits romantiskais varonis, kurš būtu tik pilnīgi brīvs no jebkādam pozitīvajām cilvēciskajām īpašībām? Tieši šī Brontē nevēlēšanas iet uz kompromisiem arī padara Hitklifu un visu romānu tik interesantu.
Vai Hitklifa jūtas pret Katrīnu tiešām spēj viņu attaisnot? Man nav skaidrs, kāpēc lai kāda mīlestība pret citu vispār spētu kaut ko attaisnot. Taču šī apsēstība pavisam noteikti spēj "attaisnot" pašu romānu, figuratīvi izsakoties. Hitklifa izjūtas ir tik spēcīgas, tik īstas, ka neviens lasītājs nespēj palikt pret tām pilnībā vienaldzīgs, nespēj nesaskatīt kaut ko no sevis. Kurš gan, galu galā, nav reiz juties ko līdzīgu, pat ja daudz mazākā mērā?
Daži elementi, kas varētu būt bijuši vairāk noslīpēti – šķita, ka galvenajiem varoņiem ir atvēlēts pārāk maz vietas, savukārt "jaunās paaudzes" stāsts izstieps pārāk garš. It īpaši Katrīnas (vecākās) raksturs šķita nepietiekoši izveidots; tiesa gan, to varētu novelt uz apstākli, ka viņa, liekas, arī ir gluži parasts cilvēks. Vēl mīklaina un ne pārāk reālistiska šķiet Hitklifa "kļūšana par cilvēku", šī viņa transformācija relatīvi īsā laikā, kas notiek kaut kur fonā, lasītājam neredzamā veidā.
Kopumā viegli saskatīt, kāpēc "Kalnu aukas" kļuvusi par klasiku, bet vēl vieglāk – kāpēc daudziem tā (kā arī tās varoņi) patiks pat vairāk, nekā ir pelnījusi. Tomēr svarīgākais paliek tas, ka Emīlija Brontē ir apskaužama eksperte cilvēku tumšās puses pazīšanā. "Džeina Eira" bija daudz, daudz gaišāka.
P.S. http://www.youtube.com/watch?v=6vBOdvzt3-4 |
|
|