|
10. Jan 2018|22:33 |
protams, ka kristietim ikdienā un praksē diez ko nevajadzētu spriest par un tiesāt CITU KRISTIEŠU ticību (vai tās gradācijas, kaut gan gradācijas tur nevar būt, vai nu ticība ir, vai arī tās nav), bet šajā gadījumā tu kā nekristiete vai ekskristiete piesauci savu personīgo pieredzi kā nosacītu evidenci, lai sniegtu atbalstu kādam gedymina argumentam, uz ko - loģiski - nākas norādīt, ka tas nekam neder, sevišķi spriežot par veidu, kā izsakies par kristiešiem/nekristiešiem, kā arī sevišķi ņemot vērā veidu, kā kristietības centrālais teksts raksturo tos, kuri ir atkrituši no ticības.
visi šie tavi "klusējosais dievs, kas izmisuma pilnai lūgšanai paiet garam, nav manis cienīgs" u.c. izteikumi gluži vienkārši liecina, ka tu tiešām neesi iedziļinājusies. tur pat mācītājs vai kāda specifiska pastorālā aprūpe nebūtu vajadzīga, pietiktu ar vienkāršu, gana atvērtu un pacietīgu Ījaba grāmatas vai neskaitāmu citu vietu lasījumu un kontemplāciju. no otras puses, protams, liela daļa atbildības var arī gulties uz draudzes ganu, kurš, acīmredzot, arī nav bijis savos uzdevumu augstumos. |
|