|
10. Jan 2018|21:43 |
|
Piemēram, es teiktu, ka "būšanā par latvieti" viens no neatņemamiem identifikācijas marķieriem ir valodas prasme un lietošana ikdienā. Iedomāsimies kādu entās paaudzes trimdas latvieti, kura ģimene jau otrajā paaudzē nerunā latviski, pašidentificējas kā amerikāņi un dzīvo ASV, turklāt ir saprecējušies ar citiem etnosiem. Tad šis padzird, ka saknes no LV, safanojas par domu "es esmu latvietis", sāk apgūt valodu, tērpties prievītēs, piedalīties nometnēs etc. Taču pēc desmit gadiem viņš saprot, ka tas viss nekam neder, ir tikai tāda kosplejošana, latviešu identitāte un valoda nekas dižs nav, un itin ātri viņš arī aizmirst steigā samācīto valodu. Ja tu man jautātu, es viennozīmīgi atbildētu, ka šis cilvēks nekad nav bijis latvietis, pat ja kādu brīdi ir mēģinājis savienoties ar latvietības egregoru. |
|