Es argumentētu, ka humanitārie pētījumi to klasiskajā izpratnē pārsvarā ir absolūti nepielietojami, un tā arī ir to vērtība. Piemēram, pētījums kāda Platona dialoga viduslaiku komentāra kategoriju teorijā un tās recepcijā 17. gs. Spānijas universitātēs pats par sevi ir diezgan nepielietojams, taču tam līdzi nāk visādi sekundāri vai atvasināti labumi. Cita lieta, kad top kārtējais humanitārais vai soczinātņu pētījums neomarksistu un franču teorijas mērcē, lai tūkstošo reizi dekonstruētu balto heteronormatīvo patriarhiju un konstatētu, ka viss ir sociālais konstrukts - tam mūsdienu situācijā, vismaz EU lokos, ir pat pavisam konkrēti pielietojumi, jo to pēc tam varasvīri un tehnokrāti izmanto, lai pateiktu, ka eiropiešu tautu identitātes un sasniegumi ir sūds, ergo, savedam iekšā arābus.
Dažbrīd LV, piemēram, humanitārie pētījumi palīdz apzināt kādus Latvijas kultūrvēstures aspektus, kuri ar laiku palīdz stiprināt valstsgribu un tās pēctecību. Utml.

(Reply to this) (Parent)