|
31. Jan 2017|11:11 |
Lasot zinātnisko fantastisku aizdomājos, ka kosmoss nav fraktāls. Piemēram, pat labi apdomātos darbos autori pieņem, ka galaktiskās impērijas, starpzvaigžņu kari utt. atgādinās valstu impērijas un lokālos karus. Tā, iespējams, tāda pati kļūda, kā visu reducēt uz lineārām sakarībām un normālo sadalījumu - kuras šobrīd daudzi jau sāk kritizēt.
Iedomājies Zemi laikā, kad evolūcija vēl nebija radījusi daudzšūnu organismus. Ko būtu iespējams paredzēt ar zinātniskām metodēm? Labākus, adaptīvākus, interesantākus mikrobus. Reti kurš aizdomātos līdz kvalitatīvai izmaiņai, fundamentāli jauna veida bioloģiskajai organizācijai, kur nu vēl spētu kaut aptuveni iedomāties to, kāda Zeme izskatās šodien.
Tāpat starpzvaigžņu "kari", visticamāk, tiktu veikti pamatā ar propagandu, viltu, un psiholoģiskām ietekmēšanas metodēm, nevis ar fizisku vardarbību. Flotes sūtīšana uz citu planētu sistēmu izmaksātu tik daudz, ka ieguldīt līdzekļus jebkādā citā metodē - pat ja viena ieguldījuma vienība dotu gluži mikroskopiskus rezultātus - būtu no racionāla viedokļa izdevīgāk.
Maza mēroga vēsture ir cikliska. Mikrobi rodas un beidz eksistēt, sadaloties jaunās šūnās. Cilvēki rodas un beidz eksistēt. Valstis rodas un beidz eksistēt. Liela mēroga vēsture drīzāk ir lineāra. Zināšanas uzkrājas. Kosmoss izplešas. Jaunas galaktikas vairs nerodas, un drīz beigs eksistēt. Mēs esam kvalitatīvu izmaiņu priekšā. |
|