aptumšotā versija - bugie confortabili

pustrijos naktī sēžu pie mošejas sētas un klausos, kā siltais vējš purina lapas. vispār man ir ļoti labi. tik labi, ka negribas celties. negribas domāt. jums kādreiz ir bijis labi no bezspēka? jā, karstums + muzeji + nīkšana viesībās + vīns = pilnīgs enerģijas trūkums. tik daudz saskaitāmo melīgā ķēdē, tik daudz sastāvdaļu, kas nekad neizreaģēs par patiesību, proti, mirkļa vājuma avots esmu es pats. neviens mani nedzina bezgaisa telpā, nelika iet uz neinteresantām viesībām, nelēja rīklē vīnu. es aizvien sēžu. nobirst pa kastanim, aizvirpuļo dažas dzeltenīgas lapas. iedomājos, cik grūti ir nokratīt visas konvencionālo melu važas. nupat tais viesībās namamāte, visnotaļ self-centred bitch, cēla galdā pārsālītu ēdienu ar tekstu "laikam būšu iemīlējusies". "sevī?" man uzreiz gribējās pajautāt, bet, protams, riju sāļos krupjus un smaidīju tāpat kā visi.