veeja asaras

« previous entry | next entry »
May. 24th, 2006 | 10:53 pm

shodien satieku to tipu, kam latvijaa many moons ago kalpoju par tulku. vinjsh uzdaavina man graamatu (daratta, saturies!) "gioventù cannibale". to pashu, ko tik ilgi un nesekmiigi dzenaaju. "con tanti auguri per la tua vita e la nostra amicizia". aizkustinoshi. la nostra trascurata amicizia, peedeejo reizi vinju satiku pirms pieciem gadiem. mees kaartiigi sadzeramies viinu un runaajam par dziivi. vinjam ir paraadiijushaas ambiicijas iestudeet itaalju lugu latvijaa. ah ah! (ha-ha! itaalju val. - autora pieziime).

uz iisu briidi tieku pie mocha - es braucu ar ducati st4 (kubatuura 960 cm3) gar tibru bez tiesiibaam un kjiveres - es raudu no veeja un arii taa, ka dziive ir tik ljoti skaista.

vakaraa atkal aizstaigaaju uz sv. peetera laukumu. vienkaarshi taapat. izlaizhot kursu oficiaalaas vakarinjas paartibraa. tagad par vakardienas teemu, par sezam-neatveries. es seezhu ilgi un bezmeerkjiigi, lasiit nav iespeejams, ir tumshs. man blakus seezh kaada sort of 'godiiga', ne paaraak interesanta meitene ar brilleem. mees saskataamies. mees apmainaamies veel paaris zagliigiem skatieniem. iedomaajos, ka vinjai vareetu buut skumji. un tieshi tai briidii, kad esmu nobriedis pateikt kaut kaadu superbanaalu fraazi tipa 'vuoi fumare una sigaretta' vai 'di che cosa pensi', vinja pieceljas, pasmaida un aiziet.

saite | ir ko teikt | Add to Memories


Comments {8}

ruled by secrecy

(no subject)

from: [info]silentio
date: May. 28th, 2006 - 02:02 pm
saite

o jā, man arī bieži vien patīk tā darīt, t.i. - pasmaidīt un aiziet. ir kaut kas valdzinošs tajā mirklī, kad sajūti visas pasaules iespējas pagriezt savu dzīvi citā virzienā un ar šo realitātes neskarto iedvesmu dodies tālāk. un tad, kādā skumjākā brīdī, atcerēties lasītāju pētera laukuma tumsā vai arī svešinieka acis darbdienas rītā pie metro stacijas, un dzīve kļūst vieglāka, nudien.

man ir ko teikt