(no subject)
May. 28th, 2006 | 02:02 pm
From:: silentio
o jā, man arī bieži vien patīk tā darīt, t.i. - pasmaidīt un aiziet. ir kaut kas valdzinošs tajā mirklī, kad sajūti visas pasaules iespējas pagriezt savu dzīvi citā virzienā un ar šo realitātes neskarto iedvesmu dodies tālāk. un tad, kādā skumjākā brīdī, atcerēties lasītāju pētera laukuma tumsā vai arī svešinieka acis darbdienas rītā pie metro stacijas, un dzīve kļūst vieglāka, nudien.