aptumšotā versija - April 17th, 2006

tender is the night, kārtējā, no kuras es neko neprasu un no kuras man neko nevajag, bet stāsts nav par to. man jāiedzer vēl viena divpadsmitgadīgās "slavenās irbes" glāze, lai šito uzrakstītu. ir piepildījušās manas visļaunākās aizdomas - viņa ir totāli izvarota. viņas seju klāj orvela aprakstītās pārsona kundzes putekļi, viņas acīs tā pati bezspēcība. es tikai nesaprotu, kāpēc tas mani pārsteidz.

viņi manipulē un kliedz, pieprasot visu, ko mēs savulaik nicinājām. viņi neklausa un noliedz vērtības, kas mums reiz bijušas svētas. un viņa, viņa ar to ir samierinājusies - mīļā miera labad pērk rozā drēbes, kokakolu, spraitu, bezgaumīgus komiksus, bārbijas, princeses, ķīmiskus saldējumus un runā deminutīvos. tā jau ir, bērniem pieder nākotne.

Jorgs Seferis (Γιώργος Σεφέρης) (1900-71)

Μέσα στις θαλασσινές σπηλιές
Jūras malā alās
tādas slāpes moka
mīlestība valda
tajās netrūkst laimes

Visu tā kā gliemežvākus
cietus plaukstā sabērt
vari rokā turēt

Jūras malā alās

Augām dienām skatījos uz tevi
augām dienām skatījos tev acīs
un es tevi nepazinu
un tu mani nepazini

grieķijas kultūras ministrijas ierēdne, kas man jāsatiek, lai noslēgtu senus rēķinus, ierodas darbā pēc vienpadsmitiem un pazūd pirms diviem. turklāt viņai ir pusdienlaiks. zvani, kad gribi, nāks pēc pusstundas. uz labu laimi klīstu pa karsto ielu labirintu, domās sasmalcinot šo ierēdni pirmvielās.

mani vairs neinteresē muzeji un pieminekļi. es vēlos tikai vērot atēniešu drudžaino ritmu, plūst visam līdzi, atslēgties, iesūkties šai visā, bet man nekas nesanāk. man sāp kakls, samaksa par peldēm aukstā ūdenī, drausmīgi nāk miegs, loģiskas naktsdarba sekas, mani māc vispārējs vājums, un es pamanu, ka pilsēta ir kļuvusi smacīga, turklāt laiks skrien.