sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

bet es eju un es jūtos labi un (mums) viss ir vienalga.
nevajadzīgie aizklīst kaut kur pa šķērsielām.

man patīk tas, kā es katru rītu mēģinu atrast iemeslus, lai neietu uz skolu.
parasti tādu nav. parasti tādu nav.

Traces in snow
A red line grows through and leads me below
Nothing on this side ties me

One step, one glimpse of an eye
One moment can change everything
Wait here 'til my words spread across the sky
And into the chambers of every soul

"Ella atkal dejo vissliktāk"
"Latvijā atkal svin 8.martu"

vai ir iespējams, guļot gultā ar datoru uz kājām un skatoties filmu, apdedzināt kāju??

uz galda stāv Rubeņa "Praktiskā ētika" un S.Vieses "Jaunais Rainis",
tikko uz to skatoties, viss saplūda vienā "Praktiskajā Rainī"

heh, klausos BronHītu, piedalos konkursiņā, novinnēju L.Gundara "Dramatiku", vienkārši tā

noskatījos filmu ar Bafiju galvenajā lomā, tāda skumja, bet beigas daudzsološas.
no sērijas: mums viss vēl būs (tas nekas,ka čalis ir komā, un tu gaidi bērnu no viņa brāļa)

šodien pirmo reizi dzīvē paņēmu uz skolu termosu (ar tēju iekšā), ko iegādājos, kad mācījos I kursā. tad nu tagad, III kursā, sēdēju latviešu mākslas vēsturē, klausījos par Hūnu un dzēru savu piparmētru tēju no puslitrīgā termosiņa. pēc tam starpbrīdī arī brāli uzcienāju, jo viņam bija bulciņas, bet padzerties nebija nekā.
tāda, lūk, man šodien pieredze. nebūt ne sliktākā.

Tikai svešā skaistumā
ir mierinājums, svešā
mūzikā un svešos dzejoļos.
Tikai citos ir pestīšana,
lai arī vientulība garšo
kā opijs. Tie citi nav elle,
paskaties viņos no rīta, kad
sapņi ir nomazgājuši pieres tīras.
Tādēļ es ilgi domāju, kādu
vārdu izvēlēties - viņš vai tu. Katrs
viņš ir nodots tu, toties
svešā dzejolī uzticīgi gaida
vēsa saruna
[A.Zagajevskis]

gandrīz katru dienu ir jāsaskaras ar kaut ko, kas uzlabo noskaņu.
piemēram, šodien rimi. pirms manis meitene kaut ko dirsās ar pārdevēju, kas aizņēma aptuveni 5-7 minūtes, bet es par to nebēdāju (bēda jau bija zem akmens), jo man bija 10 minūtes laika līdz autobusam. tad nu es tur to laiku tā nositu, stāvot rindā un tēlojot, ka esmu dusmīga, lai gan man bija pofig un vispār tas bija tieši laikā.

mizantropi, nihilisti, pesimisti. franču sludge.

mana māja no aizmugures (un tumsā) izskatās pēc spēlītes. zili, zaļi, sarkani, dzelteni logi.

TV kā rozā konfekte stāv un partizāniski klusē.

noskatījos to apokalipto vakardien, baigi un kruta, jē, tas nekas, ka cik gadus atpakaļ

aizmirsu kaķim barību nopirkt un kaut ko dzeramu sev. gribēju aizmirst, bet aizmirsu nepareizo.

Latvijā ir 423 mana vārda cilvēku. Manai māsai vēl krutāk: tikai 50.

un šodien palikšu mājās, jo ar tādām vēdersāpēm, kādas ir man, var iet tikai uz uzņemšanas nodaļu

intereses pēc izpildīju to LU testu, izrādās, ka man atbilst filozofija un teoloģija, arī antropoloģija.

iedzeršu kafiju, apēdīšu šokolādes maizīti un paskatīšos Skinus, arī sava veida studijas

satiku vidusskolas laiku literatūras un latviešu valodas skolotāju, runājām ļoti neformāli

teica, lai nāku rīt uz žetonvakaru, secināju, ka nepazīstu nevienu 12klasnieku