sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

no 3 gadu bakalaura programmas uz 100 latu stipendiātu programmu


HA-HA

un vēl es sailgojos pēc (manas franču dzīvokļa biedrenes taisītās) tunča plātsmaizes.
jāraksta vēstule un jāprasa, kā tur bija. kak raz tuncis mājās ir.
gan jau pārējās detaļas arī sazīmēsies.

tagad ir smeldze.
jo rakstura taču nav.

guli gultā, ik pa laikam prātā sapņaini aizceļo uz vietām, kurās esi jutusies labi un cilvēkiem, kuros esi jutusies dzīva, bet tai pat laikā - gribi izvemt laukā to visu nelabumu, kas tevī krājies pēdējo gadu vai pat pusotru.

pārāk daudz informācijas vienai svētdienas pēcpusdienai.

un ir vēl tādi cilvēki, kurus, kad nesatieku, nolādu, bet, kad satieku, tad atkal un atkal secinu, cik viņi ir forši.

man ir daži tādi draugi, kurus varu nesatikt mēnešiem ilgi, bet brīdī, kad satieku, sarunas noris tā, it kā mēs dzīvotu līdzās ik dienu un zinātu viens par otru visu pat nekomunicējot. nav lieki jāiespringst, domājot, vai cilvēks saprot, ko domāju, ko gribu pateikt, kas notiek - šie cilvēki vienkārši jūt. un sarunas veidojas tik organiski, nemaz nejūtot to vairāku mēnešu atšķirtību. man patīk šī sajūta. man ļoti, ļoti patīk šī sajūta. nav jau runa par kvantitāti, bet kvalitāti. vienmēr un visur. āmen.

bet es eju un es jūtos labi un (mums) viss ir vienalga.
nevajadzīgie aizklīst kaut kur pa šķērsielām.

ir cilvēki, kuri ir stulbāki nekā man ir licies

dažreiz man gribās radīt par sevi tādu seklu iespaidu,
nezinu, kāpēc, bet iekšā tāda kaut kāda mistiska gandarījuma sajūta tad ir, ka, aptuveni:
"stulbeņi, jūs jau nemaz nezināt, kāda esmu patiesībā" un tamlīdzīgas epizodes

pamazām viss aizsnieg (faktiski)un man liekas, ka Mogwai ar savu albūma nosaukumu par laimīgajiem cilvēkiem tomēr ir kaut kā kļūdījušies, jo es esmu pavisam nelabā noskaņā un pašsajūtā, bet šis albūms joprojām mani uzrunā (vai kā to nosaukt). tātad - happy songs for happy people - der arī skumjiem brīžiem, kad sirds nestrādā un plauktos stāv tikai izlasītās grāmatas un viss ir daudz maz pohuj