sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

I won't fuck us over, I'm Mr. November
I'm Mr. November, I won't fuck us over

I wish that I believed in fate
I wish I didn't sleep so late
I used to be carried in the arms of cheerleaders

Mācoties semiotikai, paralēli fonā noskatījos LNT veidoto filmu par nāvessodiem Latvijā (un nogriezu kaķim rokām nagus). Sapratu, ka man nekad nav bijusi skaidra sava nostāja par to, vai mums to vajag vai nevajag. It kā jau kruta - tiek vaļā no kaut kādiem psaihošizomaniakāliem Cēraukstes izvarotājiem un slepkavām, bet tai pat laikā - tā ir nogalināšana. Nez kāpēc liekas, ka tiem trakajiem slepkavām vispār ir pohuj, kas ar viņiem notiek. Viens tur tajā filmā teica,ka labāk būtu bijis, ja viņu nošautu. Mācītājs gan teica,ka tā tāda runas figūra vien ir. Andris Auzāns teica, ka cilvēkam, kas 20 gadus bijis cietumā un, piemēram, pat nezina, kas ir mobilais telefons (jo iesēdināts tur deviņdesmito sākumā) vispār dzīve ārpasaulē būšot elles mokas. Tjipa mobilais būtu cilvēka sapratnes līmeņa rādītājs. Stulbie LNT.

Laikam jāiztukšo savs sidriņš, ko vispār nopirku pa dienu veikalā Santa-Barbara uz Brīvības ielas: tas veikals ir konceptuāli drausmīgs, bet kāpostu rausītis bija tīri garšīgs.

no 3 gadu bakalaura programmas uz 100 latu stipendiātu programmu


HA-HA

vispār šodien trūkst vārdu.
lai manā vietā runā darbi.

šodien ar brāli spriedām, ka septembrī varētu pamest nahuj to akadēmiju un nodoties bohēmai kādā mazā Rīgas centra divistabu dzīvoklī. es, kā jau working class pārstāve, ietu darbā, pelnītu naudu, brālis tikmēr kaut ko ķimerētos ar savu bmx, vakaros ēstu vakariņas kopā, taisītu mazas, vieglprātīgas ballītes, dzīve būtu ne gluži vienkāršāka, bet pilnīgāka noteikti. vienīgi, ja izlemjam par labu šādam laifstailam, tad varam aizmirst par tādu jēdzienu kā "vecāku mīlestība".

sāk skanēt Coldplay - Lost.
uztvert to kā zīmi, random pleilisti vai tomēr - pzc ir?

citējot Šalli:
"jo man ir pohuj šodien, rīt un arī parīt"

besī tās visas keitijas perijas, lilijas alenas, rūtas reinikas

Uzvarēja Vācija, es jau zināju, ka tas Lilijas Alenas stiliņš ir topā, bet, kāpēc tā meitene bija satjūnējusies kā wannabe goth, to gan nesaprotu.

Eirovīzija vairs ne uz pusi nav tāda, kāda tā bija, kad gāju pamatskolā, kad visu dienu bija satraukums un vakarā visi sēdējām viesistabā, graužot čipšus un spriežot par to, kurš nu būs jaunais Eiropas hīts. Tagad esam palikuši tikai ar brāli, joprojām ēdam čipšus, dzeram kolu, paralēli tam visam mācāmies brāļa pirmdienas historiogrāfijas eksāmanam (sajūta,ka es atkal mācītos 1.kursā). Patīk Azerbaidžānas, Krievijas, Grieķijas un Dānijas dziesma. Pirmās divas tik tiešām patīk, bet pēdējās divas patīk tāpēc, ka Dānijas dziesma tik tiešām iemieso totālas Eirovīzijas garu, bet Grieķijas dziesma ir smieklīga, jo atgādina man vienu American Dad sēriju, kad Stenu piekāva grieķis Stēliuss, un fonā skanēja kaut kas tāds, kā Grieķijas dziesma "Opa!" Nothing personal.

pluss vēl patīkami,ka varu atslābt ētikas sakarā. viena rūpīte mazāk. lai dzīvo morālie zvēri.

Forša sajūta - izsvītrot no plānotāja lietas, kas padarītas.
Pēdējo dienu total neverending ataraxia.

Šodien uzzināju, ka Polijā ir plūdi tāpēc, ka no Polijas Alpiem globālās sasilšanas ietekmē kūst sniegi un tek Vislā un Odrā, kā arī - tādās valstīs, kas atrodas pie atklāta Okeāna, šādi plūdi ir tikai normāli, drīz droši sagaidāms arī cunami. Latvijai gan tas nedraudot, jo - mēs taču neesam pie Okeāna, un Alpi arī mums vēl nav.

Pēdējās dienās pārāk daudz klausos Eddie Vedder mūziku filmai "Into the wild",
pilnīgi sāk likties, ka pēc sesijas vienkārši kaut kur pazudīšu.

Lai gan zinu, ka tas nebūs iespējams un viena es nekur vairs nekad nespēšu aizbraukt.
Kā elektriska prece, kura darbojas tikai saistīta.

vakardien ne vien satiku jaunlatvieti, bet arī sēdēju viņa kamanās.

And I'll try to find somethin' on this thing that means nothin' enough /The National - Lemonworld

When I walk beside her, I am a better man /Eddie Vedder - Hard Sun

Šodien, kad biju pavadījusi laiku kopā ar jaunlatvieti, devos uz lekciju LNMM, kurā reāli pārliecinājos, ka sensors (kuram ir jāsāk pīkstēt, ja pie Riharda Zariņa u.c. grafikām pārāk tuvu seju piebāž) patiešām strādā. Tikai nesapratu, kāda īsti ir jēga, jo, kad sensors sāka pīkstēt, nekādi LNMM papildspēki telpā nr.20 neparādījās. Pieņemsim, ka es ar seju iebraucu ofortā "Ko Latvijas meži šalc", sāk pīkstēt sensors, bet gidīte kā nenāk, tā nenāk. Nu, vismaz šodien neviens nenoreaģēja. Varbūt reaģē tikai tad, ja seja vairs nav stiklos, bet stiklu šķembās, un no Latvijas mežiem pāri paliek tikai kritiena šalkoņa?

un vēl es sailgojos pēc (manas franču dzīvokļa biedrenes taisītās) tunča plātsmaizes.
jāraksta vēstule un jāprasa, kā tur bija. kak raz tuncis mājās ir.
gan jau pārējās detaļas arī sazīmēsies.

pamodos 4:22. tā it kā man būtu darbos ārā saimniecībā jāiet.
kaut kāda Poruka laika noskaņa uznāca.

dažnedažādi lielo cilvēku dzīves signāli (laikam): kaimiņu mazie bērni mani formāli sveicina, vakaros jau astoņos nāk miegs