sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

tas ir nepareizi. un tieši tāpēc - vispareizāk.

"..jo nav forši būt starp diviem zobratiem, kuri Tevi velk katrs uz savu pusi, un Tu neesi vēl pamanījis izeju,kura bija aiz muguras"
/cilvēks skaipā/

I'M 19

And I can think of a thousand reasons why
I don't believe in you, I don't believe in you and I

Iet tā, ka biju ārā un saliju. Tad vēl man atkal ir astma un vispār diena ir tik tumša, ka gribās tikai gulēt gultā un ņurdēt, apcelt stulbākos un slinkot.

Gribētos jau pastāstīt kaut ko vairāk un plašāk, no sērijas, kā īsti iet, kas jauns, bet liekas, ka dzīvoju atpakaļejošā laika dimensijā un tagad man atkal ir 19 gadi. Tā laikam arī iet, tas laikam arī tas jaunais.

Tā kā man divas dienas nebija televīzijas, jo mūsu kabeļtelevīzijas operatori ir divi stulbi krievi, es nemaz nezināju, cik daudz jauna notiek pasaulē (Latvenergo lieta, Latvijā ir 11 psihopātsuņu). Var jau teikt, ka internets arī ir medijs, bet tai pat laikā - no rīta, guļot gultā, ir tik forši kontrolēt visu ar vienu pogu.

Tagad viņi ir arī šeit, Ādažos. Tikko, esot uz balkona, novēroju to. Baložu pilni pagalmi. Vārda tiešākajā nozīmē.

Kvasiņš, Portishead, latviešu mākslas vēsture. Uznāca mazliet dīvaina sajūta (patiesībā pirmo reizi pa visu savu studiju laiku), kad secināju un apzinājos, ka visi tie, par ko mācos, ir miruši. Mazliet stulbi, jā, to tā tagad saprast. Iespējams tas tā, jo iepriekšējos mācību semestrus es vienkārši esmu ļoti dzīvojusi ar to visu roku rokā. Bet tagad viņi pēkšņi visi ir miruši. Ne jau pēkšņi, bet kaut kad 19./20.gs mijā. Bet manā apziņā - pēkšņi.

Varbūt depresīvo noskaņu uzdzen jau minētie Portishead, kas skan no brāļa istabas.
Varbūt kaut kāda beigu sajūta pašai vienkārši.

Biju savu pēcpusdienu iztēlojusies daudz savādāku - ērti iekārtojoties viesistabas dīvānā, satinusies kaķu plediņā, dzerot kafiju, skatīšos P.Krilova iestudētos "Brāļus Karamazovus" VHS formātā, bet nē - sēžu pie datora, jūtu tuvojamies miegu, bet pulkstenis ir tikai pieci. Jāiet izbaudīt balkons, kamēr tāds vēl ir.

Šodien normāli pastaigājos pa grāmatnīcām. Pēc tam gāju pa ielu un pīpēju, lai gan pasniedzējs Briedis reiz man teica,ka meitenes neizskatās skaisti, kad smēķē un pārvietojas vienlaicīgi. Galu galā, gribēju pateikt to, ka, šādi ejot pa ielu, pilnīgā bezpriģelā, soma pilna ar grāmatām, gaiss smacīgs, rīga pilna žīdu, aizdomājos par to, cik gan daudz cilvēku ikdienā paiet viens otram garām un nekad neviens par otru neko vairāk neuzzina. Vai arī kas vēl trakāk - iet viens otram pretī, viens par otru zina pietiekami daudz, bet pazīstami nav; šķiet,ka nekad arī nebūs. Un tikmēr gaisā virmo kaut kas no Marta Pujāta dzejas. Tā metaforiski gribējās to visu nobeigt.

Šī nedēļa solās būt smaga, emocionāla, iznīcinoša un/vai paceļoša. Nedēļas beigās es gribu atspiesties pret kādu un mierīgi uzelpot. Pavisam drīz varēšu teikt, ka šausmīgs gads ir pagājis. No zvaigznēm uz ērkšķiem; un no ērkšķiem es tagad esmu pie maziem, maziem nokaltušiem ziediņiem. Zvaigznes pagaidām neredzu.

Nesaprotu, kas notiek. Katru brīvo rītu ceļos agri un ar kaut kādu trauksmes sajūtu, ka kaut kas ir nokavēts, jāķer pēc telefona, jādod ziņa, ka kavēšu. Tikai ko? Eksāmenu, autobusu, dzīvi?

uz galda kaudze ar grāmatām un dakša. pēc referāta uzrakstīšanas es saduršu grāmatas ar šo dakšu. gribētu savā dzīvē vispār tikai divas grāmatas atstāt - M.Atvudas "Oriksu un Kreiku" un tad vēl tādu ilustrēto enciklopēdiju "Dzīvā daba". izlasot šīs divas grāmatas, var iemācīties dzīvot.

man jau liekas,ka cilvēkam ir vitāli nepieciešams zināt, kāda ir ģenētiski modificētā pārtika; kādu zvēru gaidīt ieraugām, ja ir sapārots oposums ar skrejvāveri, kā arī - kādi dzīves apstākļi ir kailajam smilšracējam. vai dzīves gudrību par to, kā ir, kad apkārt nav neviena un nekā.

esmu runājusi. arlabunakti.

it kā jau viss jauki un labi, bet, kāpēc es joprojām vēlos būt citur un savādāk?
dodiet man brīvlaiku, skaistumu un cilvēkus, ar kuriem kopā es varu nedomāt.

ar labu nakti.

un tad cilvēku nosēdina pie ekrāna. pieredze un maņas mijiedarbojas.
un cilvēks nonāk savu sapņu varā. un netiek prom nekad.

meklēju info kino vēstures referātam, lasu par sirreālistiem, un, jā, es laikam arī esmu tāda līdzīga. jo arī man liekas,ka sapņiem piemīt iznīcinošs, traumējošs un nežēlīgs spēks. arī man liekas, ka nav jēgas sapņus skaidrot un interpretēt. vienkārši ir jāļaujas tiem.

kad dzīvošu pilsētā, tad regulāri iešu uz tirgu. šodien Vidzemes tirgū nopirku kartupeļus, gurķus un dilles, samaksājot 56 santīmus. braucu autobusā un izjutu gandarījumu par to, ka vispār ir iespējams tik mazu naudas summu iztērēt par pārtiku. kaut kāds super ego ieslēdzās tajā brīdī, jutos ļoti, ļoti gandarīta. vispār nesaprotu, par ko cilvēki sūdzas.

nekāds buda nepiedzima. vai arī piedzima, bet neviens to nemanīja.
iekšā nomira mazie cilvēciņi, kuri baksta sirdi.

manuprāt, es šodien reinkarnēšos. vai vismaz piedzīvošu atklāsmīti.
sajutīšu sevī mazo Budiņu, piemēram. cerams.