sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

diezgan stilīgi - vakar aizmigu pusē desmitos vakarā ar dusmu terapiju fonā. pamodos pusē divos, absolūti labā pašsajūtā, domāju, ka jau rīts, bet nekā nebija. pilnīgā bezapziņas stāvoklī apēdu vienu biezpiena sieriņu un iepakojumu atstāju ledusskapī, tjipa, lai no rīta būtu mistērija. aizmigu un tad pamodos sešos. arī normāla. aiz mājas sēdēja mani rajona draugi, kuri naktī bija tusējuši bārā pie upes. neteikšu, ka priecājos par viņiem, mazliet skumji, jo vienai meitenei šodien jāiet tas dziesm-deju gājiens, galīgi komā viņa šobrīd joprojām ir. turies, Arta!
ā, un tad pie blakus mājas bija līķu mašīna. tā mēs te Ādažos dzīvojam!

Šodien man zvanīja no Viasat, meitene izklausījās diezgan vaļīga, teica, ka saucot Linda (gari novelkot aaaaaaaaa), jautāja, vai man ir mirklis sarunai. Uzreiz pateicu,ka mūsu ģimene lieto Viasat, pēkšņi Lindas interese zuda un viņa pārsteidzoši familiāri pajautāja: "Un ko, viss normāli strādā?" Teicu, ka jā. Nolika.

Tad vēl biju centrāltirgū, nekas īpašs.

a vot pirmo reizi pēdējo 2 gadu laikā (nepārspīlējot) ieraudzīju, ka māja tiešām tiek apsaimniekota, tjipa, kāpņu telpu 4.stāva kaimiņiene izslaucīja un izmazgāja, miskasti iztukšoja, stulbos maximas žurnālus iznīcināja, zāle ārā nopļauta, bet piemājas atkritumu zona joprojām nogalina mani. tikko nācu no veikala ar visādiem gardumiem iepirkumu somā, bet palika tik nelabi, ka vienkārši tagad gribās izvemties

skaitļi. skaitļi. daudzskaitļi.

viss ir jauki. klausos mūziku no citas galaktikas.

Ik pa laikam saprotu, ka samazinās to lietu skaits, par kurām brīnīties.
Piemēram, tikko uztaisīju dārzeņu sautējumu.

Vakar es patīkamai, bet izmisušai tantiņai ar suni uz ielas iedevu 1 latu, jo man bija žēl suņa, kurš bija acīmredzami izkāmējis, bet šodien autoostā es netīram un smirdīgam krievu bezpajumtniekam iedevu pilnīgi neko, attaisnojoties ar faktu, ka pametu valsti un man nav nevienas latviešu monētas. Neesmu es labs cilvēks, ja?

Vairākus vakarus pēc kārtas mēģinu lasīt, bet nesanāk. Iespējams pie vainas nogurums.

bet vakar jau vispār sēdēju krastmalā un dzēru mazo 250ml Lambrusco

Vakar domāju par to, vai puķes dāvināšana vēl ir topā, bet šodien izrādījās, ka ir gan, jo draudziņš nr.2 uzdāvināja saulespuķi. Lieki teikt, ka diena bija izdevusies, jo laiks tika pavadīts saturīgās sarunās, dzerot vīnu un apsolot satikties biežāk.
Vispār cilvēku nebiju satikusi 3 gadus. Pēdējo reizi satiku, kad stājos augstskolā, bet tad visādu apstākļu ietekmē sanāca tā, ka kontakts pazuda. Šodien pēkšņi viņš stāv un gaida mani ar saulespuķi. Stingri apsolos pati sev, ka šoreiz līdz nākamajai reizei nevajadzēs paiet 3 gadiem.

Šodien, braucot mājās no pilsētas, skatījos ārā pa logu. Sapratu, ka ceļa posmā uz manām mājām, ir tik daudz vietu, kuru tuvumā es nekad neesmu bijusi ārpus autotransporta. Piemēram, suņu un kaķu viesnīca Baltezerā. Un tad uznāca tāds mazais sentiments (protams) - palicis vien mēnesis šeit. Tik daudz kas jāpadara, jāpaspēj, jāizjūt, jāsaprot. Izjūtu mazu stresu. Bail, ka pilsētā man pietrūks steigas sajūtas. Jo šeit tāda ir regulāri. Pamosties laikā, paspēt laikā, būt laikā.

Iekšā tāds virpulis. Liekas, ka kaut kas ir palaists garām.
Bet M. reiz teica, ka mēs garām palaisto varam konstatēt tikai tad, ja to patiešām palaižam garām.

šausmīgi gaidu piektdienu, bet nesaprotu, kāpēc. varbūt tāpat vien.
varbūt tāpēc, ka man skan lidmašīnu dziesma.
lidot līdz augustam it kā nekur netaisos, bet iekšā kaut kāds lidojums

Interesanti, ka Coldplay vienā albūmā ir gan Trouble, gan Don't Panic

Pamodos ar absolūtu realitātes sajūtu. Ne es Nārniju lasījusi, ne es zinu, kas notiek Harijā Poterā. Par Gredzenu pavēlnieku nemaz nerunājot.

M. aizbrauca uz kalniem, pirms aizbraukšanas zvanīja un teica, lai dzīvoju interesanti, lai ir ko pastāstīt, kad atgriezīsies.
par spīti tam, ka tas bija viņš, kas to man teica, varētu dzīvot neinteresanti.

Toties šodien man ir pusotras stundas handikaps, haha. Tas ir tā, ka es ierodos tur, kur man ir jābūt, pusotru stundu ātrāk.

un kas bija tas smieklīgākais? tas, ka es pēc pirmdienas svētkiem atgriezos mājās cita cilvēka drēbēs un arī jutos kā pilnīgi cits cilvēks. par to arī tagad aplaudēju.

man ir prieks par dzīvi, vienīgi tagad bail skatīties internetbankā

decembrī es būšu vienīgā mūsu ģimenes siev.dzim. pārstāve, kurai nav bērna.
pagaidām gan - jauku līgošanu un jāņošanu. nonācu pie slēdziena, ka man nav neviena tuva drauga Jāņa vai Līgas. ehh. pietiek viņu mums valstī. visiem pietiek!

hehei, ģimenē pa vienu radinieku vairāk. tagad esmu pustante. tad, kad decembrī māsai būs bēbis, tad būšu īstā tante.