sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

viss ir tā, kā tas ir.

Dažreiz, braucot sabiedriskajā transportā, iedomājos, ka varbūt tajā pašā autobusā/troļikā/tramvajā brauc arī kāds, ko lasu šeit, cibā. Dažus sazīmētu, dažus - nekad

Gribu baltu, mīkstu, siltu paklāju ar lāča galvu, uz kura var zvilnēt pie kamīna kādā sniegotajā Aspenā. Vienā lokālajā krāmu veikalā ir paklājs - tāds spalvains un mīksts, aptuveni 2x1.5m, bet bez lāča galvas.

Vispār tagad ir kafija, pelēks pelēks rīts, saules nav un nav ko redzēt, pamodos ar sāpēm sirdī, galvā un visur citur. Tagad gribu tikai murkšķēt (tā kā to dara mans kaķis) un skandināt oktobra skaistāko mūziku

UPD. Jūs taču ziniet, kas ir Aspena?

Šīs dienas absolūts līderis noklausīto sarunu topā:

думай нормально, не думай по польски

Vissirsnīgāk būtu, ja apbedīšanas kantoriem darba laikā būtu ielikts mūžības simboliņš

Nākamā pietura: Aleksandra Grīna dvēseļu putenis

21.autobusā man pretī sēdēja pēc paskata pavisam vienkāršs puisis/vīrietis (šo robežu nekad nespēju noteikt). Pēc kārtas notiesāja divus cīsiņus mīklā un lasīja Bulgakova "Meistars un Margarita" krieviski

Ir mums nākotne, ir

Cosmo veiksmes stāsts: "Twitters mūs satuvināja" ahahahaha

Kaut kad augustā paņēmu no drauga Knutu Hamsunu un nolēmu lasīt. Izlasīju vienu darbu "Zem rudens zvaigznēm" un atlocīju lapas vietās, kur kaut kas pavisam labs bija rakstīts. Tagad šķirstu un atrodu tikai vienu atlocīti:
"Savāds putns - šī mazā zīlīte! Īstenībā tas jau gan ir gājputns, taču priekšteči viņu pieradinājuši pie domām, ka ir iespējams pavadīt ziemu arī tepat."

Vispār man vienmēr liekas, ka "es jau nu atcerēšos lappuses numuru", bet patiesībā es aizmirstu pat grāmatas nosaukumu

Vakar palasīju Playboy, tas Biedriņš tāds pidars-bagātnieciņš vien ir, līdz saprātam tur tikpat tālu kā Ļermontova dēmonam līdz nāvei

Šorīt 21.autobusā redzēju tēvu ar diviem dēliem - tēvs jauns, dēli tādi - vienam kādi 3, otram - maksimums 10. Jaunākais dēls bija īstens nemiera gars, iekšā noteikti bija protests, kaut kāds nākotnes revolucionārs, neļāva brālim sēdēt sev blakus, teica, ka vienalga, kliedza uz tēvu, meta cimdiņu zemē; Otrs dēls savukārt bija absolūts liriskais varonis - sapņaini skatījās Uzvaras parka tālēs, bakstīja tēvu un teica: "Tēti, vai redzi, cik skaista migliņa virs ūdeņiem?; Tēti, vari redzi, cik skaisti spīd tilti?" Tēvs bija tāds miermīlīgais tipiņš, visu laiku uzturēja sarunu ar dēliem. No sarunas nopratu, ka viņi brauc apkopt kapus, kuros apglabāti tēva vecvecāki. Nu, idille.

Šādi dēli noteikti nākotnē būs kaut kādi "Kasandras sapnis 2" varoņi

braucot 21.autobusā nācās redzēt romantiskas filmas cienīgu sižeta aizmetni, protams, galvenajās lomās jauni cilvēki, kuri, pirms kāpšanas šajā autobusā, nezina, kas ar viņiem notiks. meitene un puisis satiekas pie e-talona nopīkstināmās vietas, abi divi reizē grib reģistrēt savu braucienu, viņu elekroniskās viedkartes sastopas pie termināla. viņi apjūk un puisis laipni atļauj meitenei pirmajai reģistrēt savu braucienu. pēc tam to izdara puisis un viņu skatieni uz mirklīti satiekas. realitātē tas viss tā arī beidzās, meitene izkāpa Slokas ielā, puisis brauca gandrīz līdz Donoru centram. bet filmā noteikti viens otru uzmeklētu, izrokoties cauri reģistrēto braucienu sarakstiem konkrētajā maršrutā un laikā un pēc e-talona numura atrastu viens otru (jo viņiem noteikti būtu bijuši personalizētie e-taloni). sekotu vētraina mīlestība Pārdaugavā, bērni šo stāstu klausītos kā kaut ko pizģec nereālu, jo nākotnē visi braukātu ar džetsonmobīļiem.

visi tādi gudri

vakar atkal pa miljons gadiem redzēju skaistu pilsētu naktī. pēc tam arī bija ļoti garšīgs sarkanvīns un filma "Mr.Nobody", kurā saskatījām pārāk daudz līdzību ar to, ko paši iepriekš vakar runājām. vienvārdsakot, palika tā mazliet transcendentāli un gājām gulēt. palika pusstunda, ko noskatīties sestdien

katru dienu gribu,lai notiek kaut kas tāds ou wou, aptuveni Lauren caught my eye, tikai bez Lauren, nu, ka jūti - jā, dienai bija jēga, rītam bija jābūt aukstam, kājām nosalušām. Lai jūti, ka DZĪVO.

Šodien sēdēju lekcijā pie Apsalona, runāja kaut ko par premisām un to, ka tām jābūt patiesām, lai apgalvojums būtu patiess un same old shit, kas tiek dzīts galvā jau kopš 1.kursa, un sapratu, ka vienīgā lieta, kas mani attur no iešanas baznīcā, ir tāda, ka neticu, ka cilvēku ir radījis Dievs.

Vakardienas "Pal Adrienn" (Adriena Pāla) vispār nav apspriežama. Gara filma ar nekur nevedošu finālu.
Vispār man šausmīgi besī tie tulkotāji, kuri skan tajās Philips austiņās. Es dzirdu, kā viņi elpo, kā pāršķir lapu, kā norij siekalas - karoče, es jūs dzirdu uuuuuu. Un pēc austiņu noņemšanas liekas,ka jūs dzīvojat manās ausīs tāpat kā bērnībā man likās, ka pa radio skanošu dziesmu izpildītāji ir iekšā radioaparātā.

Paldies dievam, ka šodien ir (beidzot) "Ģimenes lietas", beidzot kaut ko pavisam latvisku paskatīsimies.
Gribētos jau vispār teikt, cik dzīve pēdējā laikā ir interesanta, pārpildīta, intensīva, bet negribas blāķi tādu rakstīt.
Lasu Fromma grāmatiņu par psihoanalīzi, yo, ierāmējos akadēmiskajā ritmā atkal. Lai gan ik pa laikam liekas,ka nekas mani pie tā nemaz vairs netur.

Vakardienas "Puha Tonu kiusamine" (Svētā Tonija kārdināšana) bija kaut kāds (protams, maigi izsakoties) pizģec. Grūti saprast, kas īsti notika, kurā brīdī cilvēkam aiziet ciet - adidas skrienamkostīmā, tēva bērēs, jēlā mājas ballītē vai tikai beigās, guļot sniegā ar mirušu suni, bet skaidrs ir viens - latviešu kino kā tāda ļoti pietrūkst. Nav mums tādu slimu filmu, nav ..
Galvenais varonis izskatās pēc kaut kāda Eizenšteina jaunībā, starp citu.

filma "Fish Tank" (Akvārijs) man atgādināja Skinus - netīri un nepatīkami. tāda sajūta,ka visas angļu vidusmēra ģimenes ir kaut kādas messed up. mammītes draudziņš drāž gan mammu, gan meitu, un vēl savu sievu arī

vakar redzēju ļoti vecu vīreli. sapratu, ka negribu būt tik veca nekad. baisi veca.
bet labāk jau zināt, ka tā būs noteikti, nevis pēkšņi, kā tādai Arkādijas ganei, plest acis un atvāzt žokli līdz celim, saskaroties ar tādu lietu kā novecošana un nāve. if you know what i mean with it.

šovakar uz filmiņu un nez kāpēc vēlreiz iesiet savu pagājušā gada kursa darbu

Tas arī ir mīts, ka mums esot kaut kādi rainologi. Atceros, jau pasen kaut kur lasīju frāzi par labi paēdušo rainistu armiju, kas veģetējot uz Raiņa literārā mantojuma rēķina. Nav jau šo rainistu, jo īstenībā ir jābūt galīgi jokainam tipam, lielam īpatnim, lai šodien nodarbotos ar Raiņa pētniecību - patlaban viņš nudien nav topa autors.
/Gundega Grīnuma, Karogs 12/2008/