sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu? -

Ko man šeit laikam ir visgrūtāk pieņemt - ka autobusu pieturas ir visur, pat visneiedomājamākajās vietās, piemēram, pret kalnu vai uz tilta, vai līkumā (kas reizē ir arī krustojums) tā, ka autobuss apstājas tā, ka puse autobusa ir uz gājēju pārējas un aizšķērso ceļu mašīnām, kas vēlās šajā krustojumā izgriezties. Normāls hārdkōrs. Bet nu ne jau par to gribu pastāstīt.

Vakar ar kursabiedriņiem bijām vienā iestādē, kas mums ļoti ir iepatikusies, ejam tur vakaros, šad tad arī pēc lekcijām tāpat iedzert tēju. Kafiju tur nevajag dzert, jo viens no kursabiedriem vakar normāli ieberzās tur ar kafiju pēc skolas. Negaršoja necik pēc kafijas, tas bija ūdens, vienkārši kafijas krāsā. Bet tas tā.
Un vakardien šajā iestādē (kas saucas "Passion club", mēs esam Passion exchange students) vispār skanēja visburvīgākā mūzika, kādu šeit, Somijā, esmu līdz šim publiskā vietā dzirdējusi. Un tad nu es tur sēžu un skan AIR "Playground love" (labi,nekādas spēļu laukuma mīlestības šeit man nav, bet tik patīkami). Tas sākums, tas skaistums. Liekas, ka laiks ir apstājies. Mašīnas lēnām slīd gar krēslā iegrimušām mājām un kādā no tām mašīnām arī sēž cilvēki, lai gan šādam skatam labāk piestāvētu mašīnas, kuras brauc tāpat vien, bez nekādas piesaistes fizioloģijām.
Liekas, ka reizē tik daudz lietu man tomēr pietrūkst. Kaut vai tā siltuma, kas nāk no cilvēkiem. Tāda īpašā siltuma. Un šodien, stāvot uz balkona, es sapratu vienu lietu, kas mani bija nomocījusi jau kopš februāra vidus. Un mazliet pat jocīgi sajutos. Bet par to - citreiz.

un vēl jociņš. vakar pieturā aizmirsu lietussargu. šodien, kad teicu par to saviem draudziņiem, viņi kaut kā beztēmā satraucās par mani un viens pat jautāja, vai man viss būs kārtībā tagad bez lietussarga, uz ko es atbildēju, ka tas nemaz nebija mans, jo bija manā dzīvoklī jau tad, kad tur ievācos, tātad - viss ok. un pēc tam mēs baigi smējāmies, bet ne ilgi, jo starpbrīdis beidzās un gājām atpakaļ uz somu valodas kursiem.