sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu? -

Kādreiz prasās pēc tāda patiesā teksta, kuru gribētos tā konkrēti izlikt šeit, kā veikalos izliek pārdodamo preci. Tā vienkārši un bez jūtām, tai pat laikā paturot prātā to, ka nemaz tik vienkārši tas viss nav. Un tāpat arī apzinoties, ka laiks ir vislielākais tirāns, jo tas vienkārši nāk un iet. Kaut kad sen, sen atpakaļ domāju par cilvēkiem, kas parādās un pazūd. Tad izvirzīju teoriju, ka ir divu veidu cilvēki - vieni, kas ienāk cita cilvēka dzīvē un pēc laika pazūd, atstājot savādu pēcgaršu (kas var būt laba vai slikta; kas var būt kā kaut kāda totālākā laime vai zemiskākais naids), un otri, kas vienkārši pāriet tev pāri, bez jebkādām pieturvietām, bez jebkādām saiknēm, viņi vienkārši pāriet tev pāri. Kā cilvēki, kas šķērso ielu, tā arī šie šķērso tevi. Un, kas paliek no viņiem? Liekas, ka paliek tikai domas par to, kā būtu, ja šādas pieturvietas un saiknes būtu bijušas. Tas viss pāriet domās par to, ka šāda šķērsošana nevarēja būt bez iemesla. Lai gan cilvēki nāk un iet ar visdažādakajiem iemesliem.
Nesanāk man nekādas skumjas tā izlikt. Nekad nesanāk. Tas viss tomēr paliek iekšā un ar katru dienu aizvien dziļāk un izteiktāk - uz iekšu.
Šodien bija saruna par sarunu vaļīgumu - pat tas man nesanāk. Vienmēr būs kaut kas, kas atturēs. Iekšā tomēr elle, bet ārā - viss labi.