sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu? -

dažreiz es pat priecājos, ka nedzīvoju Rīgā, bet kaut kādā piepilsētas geto, jo šeit pavasaris sākas ātrāk, šeit vasara sākas ātrāk. paradoksāli, bet šeit arī rudens sākas ātrāk. par ziemu gan novērojumus vēl neesmu veikusi, jo ziemu jau neviens tā īsti negaida, nu, es principā ziemu negaidu nekad. es nezinu, vai man vispār kādreiz ziema ir patikusi. varbūt kaut kad pirms mūsu ēras, kad biju maza un ar vēl mazāko brāli gājām slēpot vai braukāties ar ragaviņām. reiz atstāju viņu pie veikala, kalna galā vienu, kamēr pati iegāju veikalā, un bračiņš sadomāja nošļūkt no kalna. finālā ietriecās kokā, asiņains viss bija, bet tagad ir izaudzis un, šķiet, ka to pat neatceras (nav arī redzamu pazīmju par šādu aksidentu).
agrāk (dažreiz) arī es un māsa gājām pastaigāties pa mežu. man vienmēr ir bijušas bailes no piemājas mežiem, jo liekas, ka tur tikai čūskas ir. bet tagad sen nekur neesmu tā staigājusi. bet, ja staigāšu, tad tikai ar ciešiem apaviem (un nekādā gadījumā ar zandelītēm), jo, ja nu vajag kaut kur spert, sist, nogalināt (domāju - zvēru, rāpuli)..
vienreiz (nesen) cauri Biķernieku mežam izbridām jauki. nosalu, mājās vēlu pārrados, bet sajūta jau laikam (vairāk vai mazāk) laba bija.
svētdien iešu pastaigāties viena. nu, un.