sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

12.11.26. Aizbraucu uz Minsku.
22.11.26. Atpakaļ.
23.11.26. Saeimas sēde.

/Rainis, 1926. gada dienasgrāmatā/

Manā dzīvē visi lielie uztraukumi, nepareizie soļi, ilgas ciešanas, pāresti, kas citiem cēlušies, tikai no acumirklīgas negribas cilvēkus bēdināt vai no gribas kam patīkamu darīt. Nau te tik daudz padošanās svešai gribai, kā nespēja redzēt apbēdinātu vai aizskārtu cilvēku.

/Rainis, 22.02.1916/

Kad ir tāda nakts un apkārt neviena nav,
un pa radio visi tikai poliski runā
vai, labākā gadienā, vāciski,
tu noteikti atceries visus radus un tuviniekus.

Lūk, arī es mēģināju, mēģināju, bet nevarēju atcerēties.
Kā tad tā, es domāju, visa dzīve – kā šitas
poļu radio: nekādas cieņas pret pareizticīgiem,
demokrātija, domāju es, dirsā es tādu demokrātiju.

/Serhijs Žadans/

Pēc-dzimšanas dienas sentiments. Vai var būt tā, ka pašaudzēts baziliks kādā brīdī sāk palikt negaršīgs? Varbūt pāraudzis? Kas par vainu?

Gaidīšu zaļo pirkstiņu padomus

Es laikam jau esmu tik ļoti noilgojusies pēc braukšanas ar auto, ka man sapņos rādās, ka braucu pirkt jaunu auto.

Šodien no rīta pie lidostas pieredzēju, ko nozīmē "takšu kari" - tajos laikam (pašai to negribot) tiku iesaistīta arī es. Situācija: piestāju pie ieejas uz ~20 sekundēm, lai izlaistu dzīvesbiedru, kurš lido prom, un pāris sekunžu laikā mani demonstratīvi aplenc 3 takši, burtiski iebloķē tā, ka es netieku ārā. Noprotu, ka laikam ieņēmu kāda no viņiem vietu. Bet vai tiešām pie izlidošanas šādi jādramatizē? Saprastu, ka pie atlidošanas. Ok, palaida jau, palaida pēc dažām sekundēm, bet sajūta neomulīga, piekritīsiet.

Kur vēl atdot drēbes, ko vairs nevelku? Otrajā Elpā regulāri atdodu, bet kur vēl? Sarkanie krusti, patversmes? Gaidīšu ieteikumus

ai, ko es te gaužos. man taču pilnīgi vienalga

Varbūt ir kāds, kas var palīdzēt pa lēto tikt uz Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēm? Neesmu ne skolēns, ne students, vēl neesmu arī pensionārs.

Neesmu žmogs, bet, ja gribas uz gandrīz visu, tad nākas nedaudz paostīt gaisu apkārt, varbūt kāds var izpalīdzēt. Es vienmēr cenšos izpalīdzēt līdzīgos gadījumos.

Vakar uzsākām sociāli antropoloģisku eksperimentu, varbūt izvērtīsies par kādu mākslas instalāciju, zinkā, tagad jau visi ir modernās mākslas pārstāvji

Viendien, kad mājās sanesu vārda dienas puķes, pastāvīgais mājas augs (dracēna) sadumpojās un nolaida lapas. Sadakterējām ar augu minerāliem, šodien atkal stalta, laimīga, tiesa gan - noliku vietā, kur viņa neredz/nejūt narcises, krokusus un citus viesus

Kas ir google loki un ko ar tiem dara?

Mans gads nav beidzies, tas tikai sāksies.

fū, arī trīs ziemas koncerti un trīs meistarklases nolauzti. citās ziņās - vkkf nākamā gada proj.grafiks sākas janvārī, un nākas secināt - darbs te nekad nebeigsies, pat ja būsi ārštatā un mīlīgi mājās darīsies ar to visu. jūtos paģiraina, lai gan neesmu dzērusi.

Vakar nācās secināt, ka esmu pilnīgs Dailes teātra daunis, jo neesmu redzējusi nevienu izrādi ar Daini Grūbi. Un to man nākas secināt pēc LTV1 raidījuma par Daini Grūbi. Ko ieteiktu apmeklēt noteikti? Esmu gatava aiziet kaut vai rīt.

p.s. nu labi, varbūt ne gluži rīt, bet novembrī

Sveicieni Raiņa dzimenē. Neaizmirstiet, ka rīt ir arī viņa nāves diena

Tā kā jau vairāki ir izteikušies, cik lieliska bija pastaiga pa Vecmīlgrāvi, atļaušos tikai piekrist - jā, bija forši. Tā bija mūsu otrā reize tur, atkal lija, bet tas nekas. Paldies ekskursijas vadītājai zirka

Dažos jautājumos mans viedoklis un uzskati ir ļoti divejādi. Piemēram, pati būdama veloderaste, brīžam esmu reāli dusmīga uz veloderastiem (kad viņi brauc man virsū, piemēram). Un, būdama gājēja, gadās arī dusmoties uz gājējiem.

Bet! Kad esmu velosipēdiste uz VEF tilta ietves (velosipēdisti taču man var piekrist, ka tur pa braucamo daļu braukt ar velo nav diez ko prātīgi) un kaut kāda pusmūža resna krievu kaza (gājēja) mani klaji ignorē - uz vairākkārt dzindzinātu zvaniņu nereaģē (nav tā, ka latviski kaut ko viņai teiktu, lai būtu attaisnojums, ka nesaprata, bet tas ir dzin-dzin - kas tur ko nesaprast? vienīgi, ja esi kurls, ok), garām nelaiž, speciāli apstājas ietves vidū, pie tam - ir kopā ar savu tikpat neaptēsto pusaugu meitu, kura uzvarošu skatu lūr uz mani aptuveni, redz, kā mana varonīgā māte tevi ignorē... Nu, atvainojiet, šādos brīžos mani nervi netur, un es arī pasaku kaut ko no sērijas "Kas pie velna?" Un uzminiet, kas notiek tālāk. Šī dāma iesper man pa aizmugurējo ratu, piedraud ar paceltu dūri un vēl pasaka: "Te ir ietve, brauc pa ceļu, dura, ja nē, dabūsi pa seju". Šī ir visu iespēju zeme, mēs esam vareni.

Viendien, pastaigājoties pa Čiekurkalnu, kādā sētā redzējām pavadā (kā suni) piesietu kaķi. Izskatījās, ka pašam murrātājam nav iebildumu.

Vakar noskatījos filmu Slow West (2015, rež. John Maclean). Vai man bārstīties ar dižiem vārdiem - jā, tieši to es vēlos darīt, jo filma ir lieliska. Es gan nepretendēju uz kinokritiķu vērtu spriedumu par mežonīgo rietumu tēmu, kas caurvij šo ceļa motīvā balstīto stāstu, bet ziniet - tā gausā dinamika (filmas vidū attopies, ka... laikam no tā šis nosaukums), drūmi sapņainā noskaņa un pāri visam - mūzika!mūzika! Tā nevērīgi vieglā mūzika, kas liek domāt par vientulīgām ārēm, vakariem pie ugunskura kaut kur nekurienē un tādu īsteni amurikānisku 19.gs. beigu noskaņu. Oh wait, šī filma ir tieši par to!