mēģinot palīdzēt draugiem risināt konfliktu, šķiet, šodien esmu pateikusi pārāk daudz. pārāk daudz savas patiesības, pārāk daudz sava viedokļa. tajā brīdī šķita pareizi, bet tagad nevaru saprast, vai neesmu pateikusi un atļāvusies par daudz. es negribu, lai ir tā, ka runāšana ar mani ir tas, kas novedīs līdz kādam noteiktam atrisinājumam, īpaši ja tas būs nelāgs. johaidī, ko man darīt? atvainoties? pateikt, ka "it was not my place"?
es un mana lielā mute. bet tajā brīdī likās tik svarīgi. un man vēl teica paldies. sasodīts sasodīts.
aizsūtīju abiem vēstules ar pa-pusei-atvainošanos. tagad sajūta, ka es tur vienkārši maisos pa vidu, un vēl šiem manis dēļ (lai gan teicu, ka nevajag) rītvakar visiem kopā uz kino jāiet, jo es, redz, svētdien braucu prom. nu sasodīts, johaidī, velnsparāvis! es vairs tur nejaukšos. neko nelabošu. nemēģināšu.
kad raudu, izskatos tā, it kā man smagais būtu pārbraucis pāri un vēl kāds palēkājis ar armijas zābakiem pa seju. neesmu no tiem cilvēkiem, kuri raudot ir skaisti un aizkustinoši - es izskatos nožēlojami. vienīgais skaistais manā raudāšanā (manuprāt) ir tas, kā mainās manas acis. ikdienā tās ir nedaudz duļķaini (?) zaļas, nenosakāmas. bet pēc/raudāšanas laikā, acis noskaidrojas, parādās tāda skaidra, sūnzaļa krāsa.
bet raudāt tuvākajā laikā neplānoju. ļoti ceru, ka 7dien nebūs jāraud.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
