Richard Mosse: The Impossible Image

Ķermenis, attīstība, iedomātais, robežas un biotehnoloģijas, visnotaļ interesanti mākslinieki un projekti. Piemēram, Stelarc un Orlan; pētnieciskā laboratorija SymbioticA, kurā sadarbojas biomākslinieki un zinātnieki, arī radot platformu publiskās izglītības projektiem par biozinātni.



"Bioartistic experimentation beyond the current state of the craft of biology is in dialogue both with the (secularised) medical imaginery and with the religious and familial imaginary of the people suddenly on dialysis machines, living with organs from others, with prostheses, immunosuppresants, and other interventions and pharmakons [...] Art performances only gesture in the direction of these technologies and seem crude in comparison, yet provide a kind of advance publicity in a realm protected from the ethical frontiers of medicine." - Michael M.J. Fischer, Body Marks (Bestial/Natural/Divine): An Essay on the Social and Biotechnical Imaginaries, 1920-2008, and Bodies to Come

Kas kopīgs mirušajam Kadafi un protestētājiem pret kapitālismu pie Sv. Pāvila katedrāles Londonā? Bez visa cita, viņu ķermeņu vertība. Ķermeņa kā noteiktu ideoloģiju simbolizējoša objekta nozīmība.
Kadafi nu ir apglabāts 'nezināmā vietā tuksnesī'.  Kolektīvajā atmiņā viņa vārds nozīmē totalitāru režīmu, visu, pret ko nu jau jaunā valsts vadība un pārmaiņu atbalstītāji cīnījās. Kadafi ķermenis simbolizē veco režīmu, tāpēc ir svarīgi to novietot tirgus paviljonā, lai visi, kas vēlās var pārliecināties, ka režīms ir miris. Jaunajā Lībijā nav vieta nekādiem pārpalikumiem no pagātnes, jo tā ir aptraipīta, izkropļota un demoralizēta, kas attiecīgi diktē izrīkošanos ar Kadafi ķermeni. Nezināma vieta tuksnesī ir ekvivalents nelikumībai, netaisnībai un izlēgšanai no pretenzijām uz patiesību.
"Our job is finished," a security guard at the warehouse, Salem al Mohandes, told the Arabic television station al-Jazeera. "[Gaddafi] was transferred and the military council of Misrata took him away to an unknown location."
Londonas protestētāji pret kapitālismu ir nonākuši uzmanības centrā aizdomās par to, ka daudzi nepavada naktis protesta vietā. Daļa protestētāju naktis pavada nezināmā vietā - mājās, viesnīcā. Publiskajā telpā tas rosina diskusijas par to, cik patiess ir tāds protests, vai tas ir "īsts, vai virtuāls"? Šķiet, īstuma un patiesuma kategorija šeit ir cilvēka ķermenis un tā lokācija. Ar idejām, saukļiem, plakātiem, paziņojumiem, diskusijām nepietiek, lai protests tiktu nešaubīgi uzskatīts par patiesu - ir nepieciešama nepārtraukta, fiziska klātbūtne. Teltīs ir jāatrodas ķermeņiem, kas pakļaujas vides, varas un ideālistiskiem pārbaudījumiem. Tie nedrīkst būt slēpti ne uz mirkli, jo tas neizbēgami nostādīs protesta patiesumu šaubu ēnā. Protestētāju ķermeņi simbolizē ideju, kustības realitāti un tāpēc, pretēji diktatora ķermenim, tiem ir jāatrodas zināmā un redzamā vietā.
"It raises the question, even on its own terms, of whether the protest is succeeding," he says. "Is it actually a protest or is it a virtual protest? Does this movement and this demonstration actually exist?