Teātri nebiju apmeklējis daudzus gadus. Godīgi sakot, vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko redzēju. Tāpēc gandrīz nejaušs Milton Keynes teātra apmeklējums atgādināja, cik tas ir forši.
Lai kaut kā izklaidētu sevi vēl, bez nesteidzīgām pastaigām, esot ārpus metropoles, kad tuvējais kino rāda tikai pavadījumu popkornam, atklājām, ka tieši tajā nedēļas nogalē netālu esošajā pilsētā notiek ceļojošā izrāde. Un, kas vēl labāk, lieliska izrāde. Jūdžina O'Nīla
"Long Day's Jorney into Night". Jāatdzīstas, ka neesmu liels dramaturģijas pārzinātājs. Kad senās dienās stājos LKA dramaturgos,viss melnā un civilizācijas nomākts, ar radošuma dzirksti krūtīs, mani tomēr neuzņēma. Varbūt tāpēc, ka nebiju lasījis Čehovu.
Tātad,
Milton Keynes pilsētas centrs jau ir ko vērts, kā liela permanenta arhitektūras izstāde ar to post-moderno kontekstuāl-minimālismu spēcīgā Ludwig Mies van der Rohe iespaidā. Šo visu es, protams, uzzināju pēc tam, citādi būtu paņēmis kameru līdzi, pabildēt formas. Uzzināju vēl arī to, ka paši briti mēdzot jokot, ka 'kurš gan negribētu dzīvot mājīgajā MK?!'
Bet
uzvedums bija lielisks. Stāsts ir nedaudz klaustrofobiska, traģikomiska, psiholoģiska drāma. Attiecību samezglojums, kas izrādes laikā savelkas arvien ciešāk, lai pašā izskaņā tos dažus epizodiskos auditorijas smieklus aiz kājām parautu līdzi no kraujas.
+
Blood, sweat and tears
