Mmmm...
Melu detektors... skats pa labi, skats pa kreisi... Tu melo - draņķi tāds!
Tad, kad saņem zīmi no debesīm (jebšu drauga) par to, ka bažas nav veltīgas un nesaproti, ko iesākt ar iegūtajiem pierādījumiem un ko tas vispār nozīmē...
Jāņem botes un jāiet skriet!... Dasvidos... Dasvidos...
-Pēc sarunas ar tevi es vakar aizmigu...
-Mēs vakar runājām?
-Kā tu neatceries..?
-Nē... vai tad?
-Nu ja, vakar bija svētdiena...
-Neatceros...
-Nu ja! Es tev stāstīju par upē zudušiem fizmatiem un tu man jautāji, kādēļ mēs visi zvanām un gribam lai tu runā...
-Es neatceros...
-Man jāsāk runāt mazāk. Esam jau sasnieguši pakāpi, ka tu ne tikai neatceries, ko es tev saku, bet neatceries arī, ka vispār ar mani runāji... Tas tik ir līmenis!
Līksmi smejoties, atvadāmies 5x, katru reizi aizmirstot, ka vispār bija jābeidz runāt...
Jo es runāju daudz... Mani nekas nevar apturēt!
Galvā manā
Tarakāni mīt!
Tarakāni mīt, tarakāni mīt, tarakāni mīt, tarakāni mīt!
Mošk palaist laukā?
Vajag mācēt.
Vajag prast.
Sūdu bedrē
Zeltu rast!
Braucot mājās no Mazās Šveices, domāju, ka re kā... Interesanti sanācis viss...
Viss ir tik interesants un jautrs... Nu ko es sūdzos, nu ko es gruzos?
Vai tad nevar vienkārši dzīvot???
Neatsaucīgā. Vakar, kaut priecīgs man prāts...
Viņu es negribu... Šodien pārbaudīšu vai vīru vēl gribu...
Jau aizmirsusi kā tas bija... Ar viņu...
Tā-a! Piezīmēšu tagad skrējienus.
Šis man šogad bija sestais!
Tik tiešām palīdz atbrīvoties no negatīvajām sajūtām. Daudz labāk nekā kaitīgu ieradumu veicināšana!
Viva-la-running!
:D
Varbūt kāds izjūt nepieciešamību pēc labām skriešanas kedām? Man ir 38. Adidas kedas, kuras man diemžēl ir izmēru vai pusizmēru par mazu un skriešanai neder, jo apskādē manus īkšķus. Godīgi saku, ka lietoju tās vienu reizi... Kādam jaukam cibiņam varu atdot par 20 LVL (cenā iekļauta atlaide par noskrietajiem kilometriem!). Ar visu čeku. Un kasti arī!
Haha, dabūju savu "atšujies" vēstījumu! :D
Lai Tev, mīļais, labi iet!
Es iešu paskriet! Jāsagremo atšuviens... :D :D :D :D
Visum, visum, saliec visu pa plauktiem un aizved mani uz manu laimīgo zemi!!!
Vakar biju ciemos pie fantastiskiem cilvēkiem... Izrunājos no sirds un man patīk, ka mani saprot.
No sirds. Viņa zina, kas tas ir ko es jūtu un netieku galā. Kas tā ir par sienu, kas manī ir uzcēlusies... Ka manī viss bloķējas un nenāk nekas no manis ārā - nav nekādas enerģijas...
Viņa saprot, pieņem, jo viņa jūtas līdzīgi...
Vai nu es sajukšu prātā... Vai visus izbesīšu...
Autoavārija deguna galā - ček!
7x izmežģīta potīte - ček!
Bezmaksas grāmata par Ričardu Brensonu no bibliotekāres - ček!
Hmmm... Kaut kas notiek!
Šodienas lēmums - lai redzētu vai vēlas palikt, piedāvāšu aiziet.
Un atkal bez skandāla.
Ar skūpstu!
Pat manās sieviešsmadzenēs ir tās pelēkās šūnas, kas liek gribēt vairoties, ja sanāk piedzīvot idilliskus mirkļus:
*vienā pusē pieglaudies blonds bērns saldi čuč
*otrā pusē pieglaudies vīrietis kaut ko jauku stāsta
*priekšā tāls ceļš
*visi jūtas laimīgi
Bet tas jau ir tikai moments. Un to var piedzīvot pat tad, ja nekas no tā visa nav īsti mans. Pat tad, ja tas itin nemaz nav mans.
Mirkļus var aizņemties! :D
Katra mīlestība ir jānopelna. Kad es sapratīšu, ka mani nemīlēs par to vien, ka es esmu?
Mana mīlestība ir savtīga. Tā gaida. Mīlestību. Kaut ko. Un kad to nesaņem - tā kļūst par elli!
Es meklēju to iespēju doties svētceļojumā ar sevi. Pagaišgad tāds bija 4 mēnešu garumā.
Šodien radu iespēju atrast īso versiju - Jāņu nakts garumā.
Es atbraucu atpakaļ uz Rīgu un... stacijas ēka, viss centrs ap Origo, visi tie dīvainie, slimie ļaudis un tas slimais, kas 3x mēģināja ar mani iepazīties... tas viss man liek bēgt... Arī ap māju šodien spieto vieni vienīgi...
Es gribu skaistumā... Es gribu tur, kur cilvēki ir skaisti...
That is why I believe the majority of our runaway youth today are not running away from something, as much as they are trying to run to something worthwhile. They are searching, more than running.
http://www.worldchallenge.org/en/node/1
Es nesaprotu kādu palīdzību man vajag? Pērienu? :D
Jau pus mēnesi nav nekādu problēmu. Es tās ignorēju.
Pakausī elpo tikšanās ar veco.
Ar jauno nekas nav skaidrs.
Esmu kaut kāda depresīva čaula, kas aktierējas citu priekšā un izskatās pēc tās fantastiskās jaunās sievietes ar mirdzumu acīs, smaidu sejā un dzirksti sirdī.
Patiesībā esmu tukša. Kā tai naktī, kad piedzēros un pazaudēju atmiņu. Filmu.
Neko negribas darīt. Neko nedaru. Viss gaida un termiņi spiež.
Kā lai sevi iedvesmo aktīvam darbam???
Kāpēc ir tā, ka nevaru tikt galā pati ar sevi un savu depresiju.
Tas, kamoooon, ir nožēlojami - es zinu, ka varu vairāk, es zinu, ka to varu pat acis nepamirkšķinot.
Tikai nezin kāpēc es to negribu... neko negribu...
Tās ir vientulības pēdas sirdī... Vai arī sieviešputni galvā :D
Tam Sieviešu Skrējienam nebija ne vainas un, protams, lielākā balva bija tie 7 noskrietie kilometri... Bet medaļu tomēr varēja iedot!
Nē, iedeva kaut kādu rozi, kas līdz centram jau sen bija nonīkusi - man tak nebūs ko atcerēties...
Sīkajiem, protams, medaļas bija!
"Katras sievietes sapnis - kails vīrietis, kurš pienes pie gultas bērzu sulas!"
Brīvdienu spārnotais teiciens...
Pag... šodien ir... o! Jau otrdiena!
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)