Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Tā ar autobusu-sabrauktā-kaķa sajūta kā nepāriet, tā nepāriet.

Like I already said - visa pamatā ir telpas radīšana. Ja pat man dziļi riebjas jebkāda guļbaļķu mājiņa, kas atrodas ārpus etnogrāfiskā muzeja, tad ainaviskā kvalitāte to noteikti atsver. Odu saēsts un līdz pēdejai vīlītei izljis.. laikam bija tā vērts. (Varbūt vēlāk iepidžināšu kādu fotoattēlu).

Devendra Banhart - "Foolin"

Labākās domas, protams, rodas tad, kad dators ir izslēgts un esi sataisījies čučēt. Bet visticamākais, ka tas ir tikai viens no Mērfija likuma atvasinājumiem.
By the way - mans jaunākais muzikālais atklājums ir sasodīti lielisks. The Shins+Danger Mouse=Broken Bells.
Un iespējams, ka ar to saskaras ikviens arhstudents, kam ir tieksme filozofēt par visu ko un galu galā neko. Proti, nepieciešamība radīt telpu. Vienalga vai tā būtu arhitektūra, fotogrāfija, dziesma, glezna vai pat apģērbs. Taisni vai kaifu ķeru.

Sesijas sākums manā apziņā ir iezīmējies kā starts brīvdienām/ballītēm/žūpošanai/nekā jēdzīga darīšanai, proti, tagad ir gandrīz 3 brīvi mēneši izniekot savu dzīvi.
Sākās ar Hei, meitenes, nevēlaties apmeklēt arhitektu dienas? Varēs iečekot Ogļu termināli no iekšpuses... Un vai tad es varu atteikties, ja programmā paredzēts tosts. Ha. Kaut kā neizprotami pēc šādiem arh-pasākumiem man ir vismaz 2-3dienu morālās paģiras. Vot. Bet visā visumā teorētiski tas ir vēl lielāks ZOMGLOL pasākums nekā brauciens uz Liepāju.

Mans ābeļ/plūmj/kastaņkoku ziedēšanas laiks noteikti skan Deltas un Memfisas blūzu skaņās. Ja vien nebūtu tā gūzma ar skolas darbiem, tad tagad sēdētu kaut kur ūdens malā un laktu kaut ko alkoholisku. Vot. Un lielākā daļa cilvēku ir muļķi.

Es jau saprotu. Netieku līdzi mūsdienu dzīves tempam. Gribas nopirkt mazu pussagrabējušu būdeli kaut kur dziļi Latvijas laukos un nozust no visa un visiem. Vismaz uz gadiem pieciem.

Ir visai mokošas tās pāris nedēļas pirms nodošanas. (Un man vēl ir ~3,5 stundas, lai izlemtu, vai braukt uz Talsiem to darbu aizstāvēt.) Nogulēju vairāk kā 14 stundas no vietas un tagad, kad ap sešiem pamodos, nezinu, ko ar sevi iesākt.
Ir pienācis laiks visu salikt pa plauktiņiem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

A kam vajadzīgs Cosmos, ja var šitā?

Nu, tad esam tikuši līdz finālam. Ja pirmās dziesmas bija visiem daudz maz ok, tad, nu, dueti ir zvaigžņotajiem bija kā pa kalniem. Džo(starpcitu - mans favorīts) vienīgais no finālistiem nodziedāja labāk nekā slavenības, ja vien viņam acīs nebūtu bijis tas fangirling'ais skatiens, ka tūlīt slapinās biksiņās. :D Un Robijs vispār likās kaut ko labu iebaudījis(es arī tādu gribu, lai vai kas tas ir!)Un, ak, mansdies, Steisīja vispār duetā bija pilnīgs dizāsters.. un tās viņas grimases, kā tādam garīgi atpalikušam cilvēkam..eh. Ja nebūtu Maikls ar saviem foršo balstiņu un jokiem, tad teiktu, ka visbriesmīgākā uzstāšanās visā sestajā sezonā.

Īstenība ir tāda, ka, ja es gribu, tad varu būt visai jauks cilvēks, bet šodien, tieši šodien, man ir noriebies būt par kaut kādu informācijas centrāli. Nu, bet esmu pārāk gļēvulīgs radījums, lai to pateiktu acīs.

Un vēl es nevaru sagaidīt šo daudzsološo nedēļas nogali ar kaudzi paveicamo darbu, Dekstera pēdējo šīs sezonas sēriju(OMG! OMG!), The X Factor UK finālu un galu galā varbūt ciemos braucošajiem vecākiem. Mana mazā susļika saprāta pēdējās atliekas draud pārvērsties par psihōzi.

Ak, un tad vēl tā mana ieksējā Izvirtuļa balstiņa signalizē, ka mazais susļiks ir pagalam nogribējies. Un šodien skolā puikas piedzirdīja ar karstvīnu, ka man grūti noturēties, lai neuzkluptu kādam daudz maz glīšam vīriešcilvēkam.

Tā, lūk. Sirds izkratīta. Varam šo nakti droši veltīt rasējumiem. Vai ne.

Ar šobrīdējo balss tembru es varētu veidot veiksmīgu karjeru kā zombijs vai ghouls.

Tiek izcīnītas titāniskas cīņas ar Gripas dievu.

Visa mana apsēstība sākās ar manu karsti mīļoto britu dziedāšanas šovu. Jā, jā. Kad pārējā Latvija kūst pie TV kaut kādu Koru karu raidījuma vai Ģimeņu ķērkšanas dziedāšanas svētkos, es naktīs no sestdienas uz svētdienu gaidu, kad youtube ieliks konkursantu dziedātos fragmentus. Nu vot. Un tad tur bija Big Band nedēļa, kurā ka mentors bija šis te čalītis. Ar to vienu dziesmu pietika, lai es tagad augas naktis pavadītu rokoties pa netu, meklējot kādu jaunu koncerta ierakstu vai interviju, ko vēl neesmu redzējusi. Bet būs jums vien jāpiekrīt, ka viņam ir so fuckin' great personality (Man vienīgajai Lily Cole liekas tāda kā pilnīgi atsaldēts manekens?), ka vai zinies. Bet vispār ar šo pārgaro ierakstu gribēju tikai pārādīt sasodīti jauko šo te (Un, jā, ir sīrupaini, bet so what? Kuram skuķim gan nepatīk vīriešcilvēks Armani uzvalkā?).

A vot. Vecmeistars redzēts vaigā. Hell yeah! Un redzēju sendienu laves, kas apbriļļojušās un palikušas vēl pūkainākas. Un lēkājām kopā ar bijušo klasesbiedru, kurš pabeidzis arhstudijas Vācijā. Jēs!

Ja man kāds pirms kādiem trim mēnešiem teiktu, ka es no laba prāta klausīšos džezu(ar visu saksafonu piedevām), tad es teiktu, ka šams kaut ko par daudz sapīpējies vai dabūjis galvas traumu, ceļa rullim pārbraucot pāris reizes pāri smadzeņpodam. Bet tā teikt, nekas nestāv uz vietas, viss plūst un mainās, vai ne.
Kopš sasodītās nodošanas negribas neko darīt skolai. Ja es vispār vēl ietu uz lekcijām.. Eh. Tā vien gribas ar to sasodīti riebīgo grāmatu ielīst gultā un nelikties ne zinis par apkārtējo pasauli līdz tā nekļūs man interesantāka un uzmanības pievēršanas vērta. Ekh. Un pēdējās dienas uzvedos kā īstai fangirl pienākas - spiedzu aiz sajūsmas tikko viņš novaikstas vai uztaisa kādu citādāku grimasi. Labi vien, ka man patīk romantiskais askētisms telpā, kurā uzturos, citādāk visas sienas būtu nolīmētas ar plakātiem. Vot.
Jā, bet tā kā dzīve nav rožu dārzs(izsakoties Ģ. Karnīša vārdiem), tad beigsim uz skumjas nots - mans ar leikēmiju slimais kaimiņš Saša, esot atvests uz mājām nomiršanai, jo ārsti vairs nevarot palīdzēt. A žēl. Puikiņš ir kādus 3 gadus jaunāks par mani.

Vienu gan es nesaprotu - kāpēc man tā patīk rītārdēti tipi. Varbūt tāpēc, ka viņi ir patiesi, gan pret sevi, gan citiem?

Visiem reiz pienāk brīdis, kad jāiemācas izsaukt taksis.