Es takš ir viens.. Paprasīt kolēģim, lai parāda savu tetovējumu, lai gan viņš jau iepriekš paziņoja, ka tas ir noslēpts zem biksēm, kur tik viegli vis' tikt klāt nevarot.
Slikti jau nav. Tikai bieži tiek paziņots, ka esmu dīvaina(vai kādā citā sinonīmā). Pēdējā laikā gan vairāk tas, ka es esot samaitāta. Nez, kur cilvēkiem rodas tādas domas par mani.. :]
'Tis verily. I shall take heed and try to make myself a better person. Bet to enerģiju tik un tā bieži vien nav kur likt, pat ja tā nemaz tik daudz nav piešķirta ikdienas lietošanai. As stupid as it comes.
Good for you. Man labi gan cilvēki nepatīk, jo tad liekas, ka viņiem ir kaut kas aiz ādas. Tik nepaliec garlaicīgs, ja? Ko tad tu pa dienu dari, ja tev tā paliek pāri? Es atvelkos no darba, un esmu spējīga tikai uzēst vakariņas, nomazgāties un pārvilkt segu pāri galvai.
Nu, es apsolu, ka garlaicīgs nepalikšu, tici man ;) Es? Nu, šobrīd un nākamos trīsvaičetrus mēnešus es savā nodabā strādāšu pie pētījuma stīgu teorijā. Ar tik gariem termiņiem enerģijas pāri paliek, ka tikai turies.
Ja nu gadījumā paliksi, tad dabūsi pērienu tādu kārtīgu. >:] Kam tev tas pētījums? Sava ego apmierināšanai vai zinātniskai karjerai, vai vēl kaut kam citam? Un nav brīnums, ka cilvēks bezdarbībā nīkst ārā. Iemācies spēlēt kādu instrumentu. Ja man būtu jāatgriežas atpakaļ tajā laikā, kad uzsāku mācīties mūzikas skolā, tad noteikti būtu izvēlējusies ksilofonu. Tāds tīri inčīgs instruments, manuprāt.
No kā tad es to pērienu dabūšu, no tevis, vai? ;> Pētījums šajā gadījumā sanāk tāds Šveices armijas nazis - part pure science, part reason for being awake all the night, part intellectual delight, nemaz nerunājot par lielisku aizbildinājumu neiešanai uz dažādiem manai gaumei bezgala garlaicīgiem vairāk politikai, nekā zinātnei veltītiem pasākumiem. Un tas viss varbūt pat pusgada garumā. Jā, un ksilofonam kā instrumentam nudien nav ne vainas.
Nav jau tiem teikumiem ne vainas. Galvenais, ka tu pati saproti, ko esi uzrakstījusi. :) Un, ja vēl adresāts to saprot, kā šajā gadījumā, what else is needed?
Nu, es ta saprotu, jo atceros, kas tur bija domāts, bet problēma ir tāda, ka domas skrien ātrāk nekā mani pirkstiņi ir spējīgi sadrukāt. Tāpēc bieži vien pat trūkst kādi vārdi vai vārdu daļas. Vot tādi tie pīrāgi..
Doma tiešām darbojas ātrāk par pirkstu muskulatūru, liecina personīga pieredze. Interesanti ir tad, ja tas notiek kādā plusmīnus literārā darbiņā, kādus nu reizēm pabīdīt iznāk, vai tekstā, kur skaitļu un kaut kā hieroglifiem līdzīga ir vairāk, nekā salasāmu vārdu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bet to enerģiju tik un tā bieži vien nav kur likt, pat ja tā nemaz tik daudz nav piešķirta ikdienas lietošanai. As stupid as it comes.
Ko tad tu pa dienu dari, ja tev tā paliek pāri? Es atvelkos no darba, un esmu spējīga tikai uzēst vakariņas, nomazgāties un pārvilkt segu pāri galvai.
Es? Nu, šobrīd un nākamos trīsvaičetrus mēnešus es savā nodabā strādāšu pie pētījuma stīgu teorijā. Ar tik gariem termiņiem enerģijas pāri paliek, ka tikai turies.
Kam tev tas pētījums? Sava ego apmierināšanai vai zinātniskai karjerai, vai vēl kaut kam citam?
Un nav brīnums, ka cilvēks bezdarbībā nīkst ārā. Iemācies spēlēt kādu instrumentu. Ja man būtu jāatgriežas atpakaļ tajā laikā, kad uzsāku mācīties mūzikas skolā, tad noteikti būtu izvēlējusies ksilofonu. Tāds tīri inčīgs instruments, manuprāt.
Pētījums šajā gadījumā sanāk tāds Šveices armijas nazis - part pure science, part reason for being awake all the night, part intellectual delight, nemaz nerunājot par lielisku aizbildinājumu neiešanai uz dažādiem manai gaumei bezgala garlaicīgiem vairāk politikai, nekā zinātnei veltītiem pasākumiem. Un tas viss varbūt pat pusgada garumā.
Jā, un ksilofonam kā instrumentam nudien nav ne vainas.
Un, ja vēl adresāts to saprot, kā šajā gadījumā, what else is needed?