Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Stulbums. Brokastis nevaru paēst, ja negribu, lai sajūta būtu tāda, ka ēd metāla skaidas. Ausis arī sāp. Varētu teikt, ka man ir pilns komplekts. Prieks un laime kubā! Uz LU arī negribas iet. Kopš matanalīzē viņa stāsta, rādot prezentācijas, grūtāk visu to uztvert. Un galu galā mēs neko nepierakstām vairs, kas jau ir tas sliktākais.
Man ir slimīga fantāzija, ka man pašai no tā metas nelabi. Kur vesels cilvēks varētu kaut ko tādu izdomāt?
Un vispār. Pie manas gultas mētājs divas krūzas. Ar Ballantine's un karstvīna atliekām. Jābeidz žūpot. Vismaz vienatnē.

Harijam jaunajā filmā ir tizls matu griezums.

Cīņas Klubā ir vien tāda frāze. Pat atradu puuderniicaa.

Ar vienu minūti pietiekot, teica Tailers, tās labā esot smagi jāstrādā, bet ideāla minūte esot pūliņu vērta. Mirklis - tas esot vislielākais, ko jebkad var gaidīt no ideāla.

Nu vot. Ir tāda lieta, ko es gribētu izdarīt. Sadzīt viņus vienā telpā. Visus kā vienu. Un aizdedzināt, lai deg griezdamies. Tad laikam gan nāves sodu piespriestu, ja? Par kādu divdesmit dzīvu cilvēku sadedzināšanu. Un es nesaprotu, kāpēc es viņus tik ļoti ienīstu. Varbūt tāpēc, ka viņi mani igonrēja? Varbūt. Nezinu.

Te nu sāk izpausties mans slimīgums, jo viss man šķiet reāli izdarāms un man pat nekādu dižo sirdsapiņas pārmetumu nebūtu.