maz kas ir dīvaināk kā atskatīties pagātnē. vakarnakt jautāju anekai, kad tas bija, kad satikāmies? izrādās, pagājis jau vairāk par astoņiem gadiem. tā nav tikšanās, ko labi atceros, jo kādā brīdī viņa vienkārši sāka vienmēr kaut kur būt, un viss pārējais, ko ir vērts mēģināt atcerēties, ir noticis pēc tam. labi atceros tikai tās tikšanās, kas izraisījušas spēcīgas wtf sajūtas. bet vispār, vispār ir labi, ka ir tādi blogi, kuros reizi kādā laikā sagribas kaut ko ierakstīt, un tad vēlāk var pēc tā atcerēties, kā ir gājis, jo viss, kas ir bijis pirms pavisam nesen, ir diezgan miglā tīts. vienā no ierakstu vietām atradu vēstuli sev no pagātnes es, un tas bija briesmīgi, jo es nevaru aizrakstīt viņai atbildi. pat lietas pirms gada un diviem liekas tik ļoti senas, ka to būtu varējis rakstīt cits cilvēks, bet kaut kā tomēr izdodas atminēties aprakstītās sajūtas, un tad liekas, ka laba doma varētu būt aprakstīt tagadējās, ja gadījumā piemirstas. jau tagad ir tā, ka gribas, kaut būtu turējusi kaut vai privātu dienasgrāmatu ar notikumiem un iespaidiem, kas gadījušies pirms mēneša. diezgan rūpīgi uzturu ierakstus plānotājā, bet bieži vien ieraksts "netīšām satikt x" vai "y ciemos" neatsauc atmiņā notikumu, kaut arī tā ir bijusi bagātīga un vērtīga pieredze. visdrīzāk, ka anekai atkal ir taisnība, un man vajag vairāk fotogrāfēt cilvēkus, citādi bilžu folderos ir tikai ainavas un klusās dabas, no kurām labākajā gadījumā viena no simts kaut ko tiešām atgādina. jāpieraksta, kamēr atceros, jo diezgan daudz ko negribas aizmirst. nav tā, ka ir žilbinoši balti plankumi atmiņā, bet vairāk vienkārši nekā nav, kamēr par to konkrēti neatgādina. bez atgādināšanas atceros tikai tās lietas, kuras negribu.
( saraksts ar manas atmiņas atsvaidzināšanai paredzētām atslēgas frāzēm, nenoteiktā secībā )