Interesanti, vai ar noskatīto multeņu daudzumu ir jālepojas.

Ja es pamanu, ka kāds uz mani paļaujas, mani pārņem panika un es cenšos visiem spēkiem to paļaušanos neattaisnot. Atbildība ir pārāk baisa un biedējoša, vienalga kā vārdā, bet es negribu to uzņemties. Nīkulīgi, jā.

Un, jo vairāk/biežāk cilvēki ir apkārt, jo vientuļāk jūtos, pat tad, ja tie ir pazīstamie un svarīgie cilvēki. Tieši tāpēc es neiegaumēju skolasbiedriem vārdus, jo, ja atceras viņu vārdus, viņu klātbūtne arī sāk šķist sajūtama un pie zemes velkoša. Es ar prieku būtu "šaura redzesloka" cilvēks, kam sarunāties sanāk ar labi ja vienu vai diviem cilvēkiem, tas liekas tā droši un "pati par sevi". Un tad man arī nevajadzētu nevienam uzkraut savu paļaušanos, jo nebūtu, uz ko. Izklausās pēc debesīm, jo es nejustos nevienam parādā.

Otras mugursomas kabatās atradu nežēlīgu kaudzi ar matu gumijām, latu, nazi un diezgan daudz neapēstas paikas, kas tur stāv kopš rudens.