Unattainable dreams are the best kind

Jau tādu brītiņu atpakaļ sūdzējos parītim cilvēku, ka esmu pamanījusi, ka mana roku āda kļūst veca.
Tā, protams, ir šausminoša atklāsme. Bet nu, pieņemsim, ka ar to kaut kā vēl var sadzīvot.

Taču ir vēl viena problēma.
Nezinu kāpēc un kā tas atgadījās, taču vienā brīdī es pamanīju, ka ikreiz, kad es apsaldējos, saaukstējos, man kaut kas sāp olnīcu rajonā. Kad biju pie ginekologa, viņa gan centīgi apgalvoja, ka manām olnīcām nekas nekaišot, taču problēma paliek.
Visdumjākais jau tas, ka tagad šādu saaukstēšanos ir grūti apvienot ar fizisku darbu. Vienkārši, kā lai efektīvi strādā, ja pavēdere sāp.
Šorīt bija tik traki, ka nācās darbam pieteikt sikiju. A ko man darīt, ka lāga pat no gultas izrāpties nevaru. Un priekšā tikai vēl šausmīgs darba grafiks bez brīvdienām līdz pat sestajam janvārim.
Jāmēģina kaut kā atkopties pa šodienu.

Moš ielīst vannā pasēdēt.

Ēdu piparmētru šokolādes stikus.
Piedzeru Cherry Diet Coke.

Ok...
Kāpēc kā likums netam katru reizi ir jānomirst manās brīvdienās?
Oh wait...!
Varbūt viņš mirst arī citā laikā. Es vienkārši neesmu mājās, lai to pamanītu?
Hmm...
Nu skaidrs ir viens.
UK bez neta bekapa neiztikt.
-_-

Katru izaicinājumu dzīvē varētu pielīdzināt kalnam, kurā tev jāuzrāpjas.
Reizēm ieraugot šo kalnu savā priekšā, sāc tajā skriet augšā un tikai pusceļā attopies, ka esi sācis rāpties nepareizajā pusē. Tā ir tik stāva, ka nav iespējams uzkāpt. Un rau, no tās puses ceļš aizvijas daudz lēzenāk. Varbūt tas ir garāks, bet vieglāk pieveicams.
Ko darīt?

Kāpt lejā.
Tikai dažkārt nokāpjot atpakaļ, vairs negribas meklēt lēzeno ceļu. Gribas atmest ar roku. Ak, lai nu paliek! Dies' ar visu!
Sameklēt sevī motivāciju turpināt nemaz nav tik viegli.
Izvēlēties vieglāko ceļu? Doties atpakaļ uz iemīto taciņu? Jo tā taču bija tik pierasti un ērti.
Lai iet ellē visi izaicinājumu kalni.

Nē, visticamāk es sev nekad nepiedotu.
Es meklēšu lēzenāko ceļu. Raudzīšos uz virsotni un sakožot zobus turpināšu sev iegalvot, ka tā ir mana virsotne.
Un kurš cits gan tajā uzrāpsies, ja ne es.

I'm so cold
Inside
Maybe just one more try...

Heh, neizturēju.
Ieslēdzu vienu no radiatoriem.
-_-

Ārā pieci grādi.
Auksti.

Divas brīvdienas pēc kārtas...
Jau sapriecājos. Varēšu atpūsties un tā.
Jo vienā tas īsti nekad nesanāk, jo sēdi un visu dienu gruzies, ka tūlīt jau būs rītdiena un jāiet uz darbu.
Divas taču ir jauki! Kā normālam cilvēkam.

Ha! Lika drusku pagaidīt!
Man jau bija aizdomas, ka to zvanu nevajadzēja celt.
Blā, blā, atnāc lūdzu rīt uz darbu, jo šodien taču jau atpūties.
-_-

Jā, nu labi.
Darbā vismaz ir silts.
Un internets tāpat atkal ir nosprādzis.
Aj nu...

Atīša ieteikums par izvairīšanos no caurvēja nepalīdzēja.
Kā šeit ir iespējams izvairīties no caurvēja, ja visa Londona (man liekas, visa Anglija) ir viens, liels caurvējš?
Tā nu sēžu zem divām segām, satuntulējusies, aukstā istabā.
Nē, es nevaru atļauties sildīt savu dzīvesvietu.
Nav naudas.

Šodien samaksāju savu nenormāli dārgo īri jau kuro? Erm, ceturto reizi. Tātad sanāk, ka es te atrodos jau trīs mēnešus. Daudz? Vai maz? Nez...
Šobrīd vēl joprojām strādāju viesnīcā. Tomēr jau citā, jo no iepriekšējās mani izmeta par mutes palaišanu. Patiesībā, es nedomāju, ka mani kādreiz varētu izmest no darba par lekšanos. Piedevām par lekšanos angļu valodā. Tas droši vien norakstāms uz vecumu.
Bet nu jā. Lai arī "Melia White Housā" nebija arābu, tur bija citas problēmas. Pirmā un lielākā no tām: nenormāli izdzen. Es pirmo reizi mūžā sajutos, kā vergs. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja atgadījums pie došanās prom pēc kārtējās darba dienas, kad mums pārbaudīja somas. Man tas likās šausmīgi pazemojoši. Mana darba vieta man neuzticas. Kādēļ, lai es uzticētos viņiem?
Nē, nu pa lielam jau es saprotu... tur savākušies visādi cilvēki no visām pasaules malām un katrs ar saviem tikumiem un netikumiem. But still...

Tagad strādāju viesnīcā, kas atrodas Čelsijas futbola kluba teritorijā. Te ir pavisam citādāka aina. Pirmkārt, jau tas, ka kolektīvs ir mazāks un saliedēts. Meitenes neņem sikijus, kad vienkārši negrib nākt uz darbu, menedžeres un supervaizores ir laipnas, jo saprot, ka darbs ir smags. Man tur patīk. Nav nenormāli daudz darba, kad saproti, ka bez haltūrēšanas to nav fiziski iespējams izdarīt, ir divas brīvdienas nedēļā. Nu, kā pie normāliem cilvēkiem.
Vienīgi, ka darba vieta atrodas daudz tālāk no manas dzīvesvietas un nākas braukt ar metro. Nē, nu labi. Tur ir iespējams braukāt ar autobusu, bet tas paņem gandrīz divas stundas ceļā. Un tas sanāk 4 stundas no diennakts ir veistotas. Nē, nu laikam jau vajadzēs naudas taupīšanas nolūkos nākammēnes pārcelties uz autobusa izmantošanu. Nu jā, es varētu lasīt grāmatas pa ceļam. Nu ja. Es varētu.

Visai bieži uznāk vēlme sev nopirkt kaut ko garšīgu. Tad aizeju uz veikalu un no tā nenormālā piedāvājuma tā apmulstu, ka beigās nenopērku neko. Nē, nu arī labi.
Pēdējā pilnmēness laikā biju noķērusi tādu nevāju depresiju. Šausmīgas ilgas pēc kaķa un Ulda. Pēc Latvijas nē.

Izklaižu nav.
Draugu nav.
Vispār ir tikai darbs, pāris stundas netā pēc darba, tad miegs un atkal darbs.
Lai sevi izklaidētu, metro sāku skaitīt, kādas cilvēkiem ir acu krāsas. Manis apjūsmotās tumši brūnās acis te ir biezā slānī. Bet nu nav jau nekāds brīnums. Visi tie aziāti un citi krāsainie.
Ar savām zaļajām acīm jūtos labi.
Tas gan man atgādina par kontaktlēcu steidzamu nepieciešamību, kas ir vēl viena sāpe pakaļā.

Bet, nu aj.
Sāpes pakaļā te ir daudz un dažādas.
But thet again... nav jau tā, ka es nezināju uz ko parakstos.

Uldis teica, ka man esot mainījusies angļu valodas izruna.
He he... don't think so... man vienkārši ir iesnas un ciet kakls.
:D

Sēdēju šodien metro un skatījos, kā melnos paltrakos līdz acīm ietinusies muslimu sieviete lasa "Fifty Shades of Grey".
Ironiski vai ne...

Winter is comin'
:(

Dveshy saka,ka neesot perfektā laika, lai pārceltos uz Londonu.
Es saku, ka varbūt nav perfektā laika, bet septembris noteikti ir tuvākais tam. Vismaz ja plāno dabūt kādu melnstrādnieka darbu. Jo šis ir laiks, kad vasara ir beigusies un liela daļa vasaras strādnieku ir devušies atpakaļ uz savām dzimtajām ārēm. Un šeit attiecīgi sāk trūkt melnstrādnieku. Visas sasodītās aģentūras, kas klusēja kopš jūlija, kā partizāni, ūdeni mutē ieņēmuši, nu ir pamodušās. Burtiski nolejot mani ar saviem darba piedāvājumiem.

Bet par visu pēc kārtas.
Tātad. Lai šis ieraksts būtu veltījums manai Londonas darba pieredzei.

Pirmkārt, jau man bija tāds maldīgs priekšstats, ka, piemēram, Makdonalds visās valstīs ir tāda, kā visu iespēju vieta tiem, kam aši vajag darbu. Taču šeit, lai iekļūtu strādāt Maķī darba pārrunas ir nopietnākas, nekā, piemēram, man bija, savulaik, lai iekļūtu strādāt LMT.
Tas, kas mani mulsina, ka lielākajā daļā uzņēmumu (ar uzņēmumiem es domāju veikalus un ēstuves), potenciālo darba vietu, ir jāpiesakās onlainā. Aizpildi kaut kādu metrīgo anketu un gaidi. Kaut ko, kaut kad, labākajā gadījumā pēc nedēļas pienāks epasts, ka esi feilojis.

Dažās vietās man arī izdevās aizkļūt līdz kaut kādām pārrunām, taču kaut kā jau pārrunu laikā šķiet, ka nekas nesanāks un ka darba devējs ir tendēts nez... iespējams uz jaunākām personām. Kaut kādiem studentiem, vai. Visur neaizmirst apvaicāties par precēts/neprecēts stāvokli un tad, protams, arī bērniem.

Tad Draugos.lv es ieraudzīju sludinājumu, ka viesnīcā vajag istabeni. Tūlīt ņēmu un piezvanīju. Pieteicos. Nākamajā dienā aizgāju uz improvizētu interviju un pēc dažām dienām jau bija jāsāk strādāt. Tas bija Millennium hotelis Mayfair rajonā, kurš skaitās tāds ļoti dārgs rajons. Mm, nu jā.
Darbs bija tikai pusslodzes un tikai vakaros. Tā īsti neviena no esošajām istabenēm negrib tādu maiņu ņemt. Nu, ko es... man īsti nav izvēles. Naudu vajag. Nu ok. Pastrādāšu. Viesnīca gan ļoti specifiska. To par labu esam atzinuši arābi.
Te arī sākās manas problēmas.
Pirmkārt, jau arābi lieto visai specifiskas austrumnieku smaržas un daudz smirdkociņus. Man no tiem sāp galva. Tas ir, kā es aizeju uz darbu, pusstundu pastrādāju un man sāk sāpēt galva.
Arābi ir ļoti netīrīgi. Tas, ko viņi spēj sadarīt istabiņā 24 stundu laikā noteikti būtu Ginesa grāmatā iekļaujams materiāls.
Godīgi sakot, man tur galīgi nepatika. Bez tam arī viesnīca nekādu apmācību nenodrošināja, tikai izsniedza listi ar istabu numuriem un pucē vaļā. Taču tas arī vēl sīkums. Vistrakākais bija, ka līdz ar listi tev vēl iedod telefonu, uz kuru visu laiku zvana supervaizors un komandē, kur tev jānes ekstra dvieļi, kur kāds gultā iegāzis savas vakariņas un tādā garā. Visvairāk besīja, kad piezvana un pasaka, lai ej uz vienu telpu un kā tu tur nonāci un sāki kaut ko darīt, tā atkal zvana ar nākamo komandu, lai pamet tur visu un skrien uz citu istabu. Nē, nu šādas tādas rasistiskas iezīmes man bija jau arī Latvijā esot, bet šeit tas ir strauji progresējis. Nja.
Nē, nu es saprotu, ka darbs ir darbs. Bet, kad tu darbā esot sāc sajusties, kā vergs, tad ir pilnīgi skaidrs, ka nav ok. Knapi valdījos, lai nepasūtītu visus dirst.

Līdz pienāca diena, kad es nejutos pārlieku labi. Šķiet, ka biju apaukstējusies naktī ejot mājās pēc darba. Jo nu tāds sakarsis un sasvīdis, bet naktīs šeit jau ir rudens drēgnums.
Nu ok. Viss normāli. Aizeju uz darbu. Ierastā arābu smaka un galva sāk par sevi atgādināt jau pēc piecpadsmit minūtēm. Sakožu zobus un turpinu. Jo galu galā, apzinos, ka tā īsti man nav izvēles. Nevaru es visu laiku dzīvot uz parādiem un īres diena nāk nepielūdzama. Finanses no zilās aploksnītes kaut kur pazudušas. Nu tā skarbi, īsāk sakot. Mēģinu mierināt sevi ar domu, ka tas viss tādēļ, ka augstāki spēki vēlas pārbaudīt manu gribasspēku, līdz Xfaktoram, jo nevienam taču nav šaubu, ka ar dienu, kad es enterošu atlasi, mana dzīve krasi mainīsies uz labo pusi.
Nu lūk. Vēl joprojām sakožu zobus un zvejoju no podiem ārā beņčikus un velku ārā arābu kūsas no vannas notekām.
Līdz ieraugu, ka gaitenī, pie vienas no telpām izmesti kaut kādi atkritumi. Nu, šajā viesnīcā viesi tā dara. Visu, kas viņiem nav nepieciešams, izsviež aiz durvīm. Jo istabenes savāc un tālāk nogādā uz miskastēm, vai attiecīgi uz netīro veļu. Nu šajā gadījumā tā būtu netīrā veļa, jo izmesti bija dvieļi. Es neko ļaunu nedomājot, ceļu dvieli. Un kas tad tas! No dvieļa pār manām biksēm un kurpēm pamatīgā šaltē nolīst kāda atvemtās vakariņas. Kā punkts uz I man uzkrīt virsū kaut kāds pussagremots desas gabals.
Patiesībā, man tā īsti nekad nav bijis slikti no visādām preteklībām. Strādāju taču slimnīcā un tā... Taču laikam uz vecumu manas iekšas ir kļuvušas sensitīvākas. Es knapi paspēju aizskriet līdz tualetei, lai nepapildinātu gaiteni vēl arī ar savām pusdienām.
Nedaudz atgūstoties, lai gan normālu sejas krāsu man atgūt neizdevās, aizgāju līdz supervaizoram un paziņoju, ka kvitoju.
Viņa neko pārāk daudz nejautāja. Redzot manu izskatu.

Vienojāmies, ka man samaksās par nostrādātajām dienām un šķīrāmies, kā draugi.
Sajūtas gan nebija iepriecinošas. Apzinoties, ka viss ir totāli sūdīgi. Kaut kā, kaut kādā dīvainā apmātības stāvoklī aizkļuvu līdz savam autobusam un devos mājās.
Pa ceļam saņēmu zvanu no pirmās aģentūras, kas piedāvāja jau nākamās dienas rītā startēt citā viesnīcā, pilnas maiņas darbu. Protams, piekritu, lai gan man pat nebija nojausmas, kur tā viesnīca atrodas un kas tas ir. Un vai tas būs tikpat slikti, kā iepriekšējā viesnīca.
Nu, neko. Atbraucot mājās, izrādījās, ka šī viesnīca lokalizējas daudz ērtākā vietā un autobuss, kas brauc no manām mājām praktiski brauc viņai garām. Tātad nav kārdinājums izmantot metro, jo nespēju aizvilkties līdz autobusam.

Šeit ir daudz, daudz labāk.
Nekādu smirdkociņu un austrumnieku smaržu. Šeit man bija pilnīga apmācība. Man ļoti palīdzēja gan tajā iepriekšējā viesnīcā iegūtā izdzīvošanas pieredze un te jau iet daudz labāk. Tāda balto cilvēku viesnīca. Samērā tīras istbiņas. Paldies Dievam!
Sanāk gan agri celties, bet tas tā sanāktu vienalga, kur es strādātu. Toties vakari brīvi. Ja vien es pati neizvēlos strādāt arī vakara maiņas. Viesnīca baro pa brīvu. Var paēst gan brokastis, gan pusdienas.
Kājas gan nogurst un kāju masāžas vanniņu es sev tomēr gribētu uzdāvināt. Katrā ziņā ar fizisko aktivitāšu trūkumu nesūdzos.

Nu lūk. Man ir insurances numberis, bankas konts, adrese un darbs "MELIA WHITE HOUSE" viesnīcā.
Es šeit esmu.
Naudas gan vēl joprojām nav.
^_^

Kādu dienu, kad es pelnīšu vairāk, nekā šobrīd, es braukšu uz un no darba tikai ar metro.

Tiktāl par sapņiem.

Report #2

Redz! Laiks lido vēja spārniem un rīt jau būs nedēļa apkārt kopš par savām mājām saucu mazo istabdzīvoklīti lielajā Londonā.
Kas noticis pa šo nedēļu?

Katram aizbraucējam, protams, ir savs perfektais plāns. Arī man tāds bija. Tiesa, tas nostrādāja tikai vienā punktā. Respektīvi, Dvešī satikšanā un apmešanās viņai līdzās. Visi pārējie punkti vismaz pagaidām ir izgāzušies. Darba nav, bankas konta nav. Šo divu lielumu trūkums manā dzīvē ļoti apdraud to pirmo esošo lielumu, respektīvi dzīvesvietu, jo mans jaukais, mazais istabdzīvoklītis ir tik jauks, ka es to ne visai vēlētos mainīt uz kādu citu miskasti. Well, nu jā.
Toties esmu rindā uz insurence numura saņemšanu. Un par šo man pat šodien pienāca vēstule, par kuru es saspriecājos, ka tā taču ir korespondence uz mana vārda un attiecīgi bankai apstiprinās manu dzīvošanu šeit, konkrētajā adresē.
Lika drusku pagaidīt.
Banka stūrgalvīgi man atsakās atvērt kontu, it kā es no viņiem prasītu aptuveni pāris tūkstošu vērtu kredītu.
Es gan nesapratu visu, ko man tas tumsnējais bankas darbinieks stāstīja, jo man pa galvu vandījās domas no sērijas: FFS! Man ir īres līgums uz lielu summu, man ir vēstule, kas pienākusi uz šo adresi un viņi tik un tā netic, ka es te dzīvoju. Varbūt man viņu jāuzaicina ciemos uz vakariņām?
Nā, viņš kaut ko murgoja par drivers licensi. Raaaiiit! Godīgi sakot, tieši viņu otrādā satiksme ir lieta, pie kuras es nekādi nespēju pierast. Un jā, šo piecu dienu laikā esmu jau gandrīz divas reizes paskrējusi zem mašīnas. Es un drivers license šeit? Mhm... viņi nevēlas to pieredzēt.

Darbs.
Man bija vairāki spīdoši varianti, no kuriem vismaz vienam taču vajadzēja nostrādāt. Bet nu, tā kā tie visi vairāk vai mazāk balstījās uz paziņu līdzdalību manis iekārtošanā darbā, tad attiecīgi bija visai naivi cerēt, ka šī daļa varētu noritēt, kā pa diedziņu. Redz, tas jau būtu pārāk labi, lai būtu īstenība. Saprotams, ka ar darbiem arī ir tā, ka te viņi ir, te nav un kamēr nav, tikmēr jāizkuļas paša spēkiem. Nu neko.
Apziņojot Londonas paziņas, ka hei, hei! Es beidzot esmu šeit, es informēju par saviem meklējumiem darba lietās. Un visi, kā viens, protams, apsolās ziņot, tiklīdz kaut kas, kaut kur būs pieejams. Tālāk ir gaidīšanas svētki. Vai arī meklēšanās svētki.
Meklēšanās svētki.
Viens no variantiem, it kā bija strādāt saistībā ar olimpiādi. Laika darbs, daudz jaunu vakanču. It kā jau ir ok. Tomēr, šeit riņķī apkārt klejo baumas par teroraktiem olipiāžu pasākumu sakarā un man tā kā līdz galam uz tiem olimpiāžu darbiem nevilka. Bet, es šodien uzzināju, ka viņu arī nemaz vairāk nav. Tā ka miers un bērziņš. (Ir gan tā Iluminātu versija, ka tieši Londonas olimpiādes laikā, viņi ieviesīšot savu jauno NWO. Un uz Londonas nolidinās bumbu, kas nogalinās aptuveni 100 000 vai miljons cilvēku un šo laikam man nebūs iespēju pārdzīvot, arī pat ja es nestrādāšu olimpiādes melnstrādnieku darbus)
Otra darba iespēja ir viesnīcu bizness. Tīrīt viesnīcas aiz cūkām viesiem. Well, nu… darbs ir darbs. Ka tikai legāls. Un ka tikai man izdodas nomaksāt sava istabdzīvoklīša īri. Lūk. Ar viesnīcām man šodien gāja cerīgāk. Tur man jābrauc rīt runāties tālāk, jo šodien es tur nokļuvu par vēlu un atbildīgā darbiniece bija jau aizdevusies mājās. Bet, vismaz noskaidroju, ka viņus īpaši nerausta mana bankas konta un insurances numbera neesamība.

Braucot atpakaļ mājās, pa ceļam salūza autobuss. Tā kā, es īsti nezināju kā rīkoties ar biļeti. Respektīvi, vai varu braukt ar to pašu tālāk, vai arī man nākamajā autobusā atkal etalons jāpīkstīna pa jaunu, es izlēmu doties tālāk kājām. Jo kas tad tur! Pāris pieturas jānoiet! Oh, no, you don't! Es nespēju pierast pie attālumiem šeit un gala rezultātā es apmaldījos, un kamēr atkļuvu līdz savai mājvietai mana pakaļa bija putās.

Visā visumā, šodien bija jauka diena.
Es redzēju īstu dirižabli. Viņš lidoja pāri Londonai.
Man zvanīja Specs (draudziņš no WoWa) un aicināja iet iedzert aliņu, bet es šodien nē, jo Dvešī taču ir vārda diena un viņa noteikti gatavos svētku vakariņas.

Vēl dažas lietas!
1. Virs Londonas nav defaultā lietus mākoņa un te frikin karsts.
2. Londonā cilvēki NAV resni. Rīgā ir daudz vairāk tušņu, nekā Londonā.
3. To divstāvīgo autobusu manevrēšana pa tām mazajām ieliņām ir apbrīnas vērta.
4. Te valda netīrība. Cilvēki tā vienkārši aiz sevis pamet atkritumus.
_______________________
*Olimpiskās lāpas nesēju devīze Londonā

Report #1.

Pārceļojot no Latvijas uz Angliju diennaktī ir 26 stundas.

Mana pēdējā diena Latvijā ritēja gluži kā pa diedziņu. Izdevās izdarīt visu, kas bija ieplānots, un vakars noslēdzās ar pāris draudzenīšu pasēdēšanu "Alā" pie reizes iedziedot karaoki. Tas bija fantastiski! Tik sen nebiju baudījusi tādu publikas atzinību, kad pēc manis izpildītās "Bohemian Rhapsody" no kluba apmeklētāju aplausiem un gavilēm krita ciet ausis. Pieņemt balvu - tikšanu uz Latvijas karaokes čempionāta pusfinālu gan nebija vērts. Jo dodos taču prom. Sajūta gan tik un tā patīkama.

Taxis no rīta aizvizināja līdz lidostai. Te bija tā skumīgākā daļa. Kaķīti jāpamet un Uldi. Mums abiem nebija viegli. Domājams, ka Neo arī, tikai viņš to vēl neapzinājās. Bet nu neko. Kas jādara, jādara. Atkāpties no plāna nekādi nebija vērts, jo es ļoti labi apzinājos, ka Latvijā turpināšu sēdēt tāpat kā sēdēju tos divus gadus pēc LMT darba pamešanas. Bet laiks iet un iet…

Lidmašīna nenokrita. Nē, patiesībā, nevienā brīdī pat nebija sajūta, ka viņa varētu krist, tomēr pacelšanās uzrāviens un nolaišanās ilgums ir visai nepatīkamas blaknes lidošanas procesā, lai gan atrodoties gaisā, nudien bija sajūta, kā Atītis teica: tas ir tāpat, kā braukt ar autobusu. Heh, tikai līdzenāk.
Tiesa, autobuss, kas brauca no lidostas uz Beikerstrītu, arī brauca ļoti līdzeni un Londonas ceļi, vismaz tie pa kuriem es vizinājos, bija daudz labākā kvalitātē par dzimtenes ārēm.

No Beikerstrītas līdz jaunajām mājām braucām ar metro. Redz, arī metro jau ievērtēju. Atgādina WoWa gnomu Deeprun Tram.
Neskatoties uz vispārējo nogurumu, vakarā vēl izgājām man nopirkt pirmās nepieciešamības preces un pārtiku. Tad mēs iesēdējām, lai nosvinētu manu pārcelšanos. Un par lieliem plāniem tak nākas ielietot alkoholu.

Mana jaunā dzīvesvieta ir jauks, vienistabas dzīvoklītis. Tiešām ļoti mājīgs un komfortabls.
Ar lielu gultu, ne pārāk aizkrāmēts, kas mani ļoti apmierina. Vienmēr patikušas dzīvesvietas, kas nav aizkrāmētas ar kaudzi liekām mēbelēm.

Ja kādam vajag manu jauno MT numuru, pajautājiet skaipā.

Mana pēdējā diena Latvijā iesākās plkst.8:30, kad man piezvanīja tēvs, lai pajautātu, vai man esot lidmašīnas biļete. Jo, lūk, Raimītis (dunno, kas tas par keksu) esot viņam stāstījis, ka dēļ olimpiādes lidmašīnas biļešu cenas šobrīd esot ap 800 paundiem. Yeah, right…
Es viņu nomierināju, paskaidrojot, ka jā, man sen ir biļete, no worries. Taču tad viņš mundri ņēmās man skaidrot, ka nav ko tik ilgi gulēt, esot jāsāk radināties pie laicīgas celšanās. Jo man taču tur būšot jāceļas un vairs nekāda slaistīšanās.
Jā, jā. Es viņam teicu, jā.
Problēma gan bija apstāklī, ka es pusnakti neesmu gulējusi, jo man ir aizbraukšanas stress un draņķīgo laikapstākļu dēļ arī paaugstināts asinspiediens.

Ko es gribēju teikt…
Pirmkārt, jau to, ka man ir bail lidot ar lidmašīnu.
Otrkārt, ir šausmīgi grūti izkustēt no iesēdētas vietas manā vecumā.
Godīgi sakot, es nesaprotu, kā Jēzus varēja saņemties 33 gados pamest mājas, labi zinot, kas viņu galā sagaida.
Apbrīnoju Atīša Ķirsīti par viņas spēju tā vienkārši sasist čemodānus un aiztīties. Visu cieņu. Man tik viegli ar to visu neiet. Vienkārši ir problēmu gūzma. Nē, nu es saprotu, ka liela daļa problēmu ir manis pašas radītas un man vajadzētu atspringt un lietas notiksies pašas no sevis.
Treškārt, es vienmēr esmu labi spēlējusi tetri. Un man ir aizdomas, ka mana bagāža sver krietni virs atļautās normas. Diemžēl uz saviem mājas svariem es viņu nevaru nosvērt. Tikai rokas bagāžu, kas laikam gan nesasniedz tos 10kg, bet tur tā īsti nekas vairs neiet iekšā.

Šausmīgi žēl atstāt kaķi. Vienkārši neizsakāmi.
Tāpēc lūdzu tiem, kas šeit grasās ciemoties arī pēc manas aizbraukšanas, lūdzu nedariet pāri kaķim! Viņam jau tāpat ir grūti.
Es viņam uzdāvināju "Melno blociņu", kurā viņš ieskrāpēs jūsu vārdu, ja jūs viņam darīsiet pāri.

Par pasākumiem un uzturēšanos šajā dzīvoklī vispār. Droši varat justies šeit, kā mājās. Tāpat nekautrējaties, piemēram, notīrīt virtuvē palodzi, ja uz tās salijuši kafiju un tēju pleķi. Vai iztīrīt tualetes podu, ja šķiet, ka tas kļuvis pārlieku netīrs. Nu tā, lai paši justos labi un patīkami. Pieņemu, ka Uldim vienam ar visu grūti būs tikt galā.

Vēl man liekas, ka lielajā istabā, vienā no grāmatplauktiem stāv kaut kādas Atīša grāmatas, kuras, starp citu, neaizņēmos es, bet viņas te kāds pie manis atstāja. Ati, paskaties un paņemt, ja Tavas.
Tāpat, ja kāds redz tajos plauktos kādu grāmatu, kuru vēlas izlasīt, droši drīkst aizņemties. Tikai pēc tam, lūdzu, atgrieziet atpakaļ.

Ja nu gadījumā jums uzkrīt uz galvas kādi LARP'i. Tad lielākā daļa manas LARP'u mantas atrodas pie Inxa un Bembija. Viņiem var jautāt un droši aizņemties.
Tāpat arī tūrisma ekipējums. (Teltis, siltie guļammaisi, lielās tūristu somas) Var aizņemties, tikai paņemšana jāsarunā ar Uldi.
Ā, BTW, ja kāds rīko LARP'us, tad kaut kādas jaunas asinis var piesaistīt arī no Interneta Cūkkārpas (IC). Tur ir ļautiņi kam interesētu, ko tādu izmēģināt.

Nedaudz žēl, ka nesanāca atvadīties no visiem draugiem. Bet kaut kā ātrāk rīkot kaut kādas pasēdēšanas likās bezjēdzīgi, bet pēc tam vēlāk, vienkārši pietrūka laika.
Bet ir jau arī tā, ka es pēdējā laikā vairāk, vai mazāk sēdēju tikai savā alā un nekur nekustēju, tā ka diez vai mana izzušana no šīs valsts baisi kādam sāpēs.

Bilžu no Londonas nebūs. Tā vienkārši. Tēvs nogalināja manu fotoaparātu un man joprojām nav smartphona, ar kuru iebildēt krutas biužas. So… kaut kas būs tad, kad nopelnīšu naudu fotoaparātam vai smartphonam, vai abiem. Dvešī teica, ka tas nebūs tik drīz. Bet nav jau arī tā, ka kādu baisi interesētu tieši manis nobildēts BigBens.
Tāpat, kā par plāniem Londonā, jauno dzīvi un citām likstām, uzrakstīšu citreiz.
Jo no sākuma jau līdz turienei jātiek. ^^
(Ja nu lidmašīna tomēr nokrīt, vai arī mani Lutonā nolaupa vergu tirgoņi)

Vēl es gribētu atvainoties visiem tiem, kuriem ar savu eksistenci, nejauko raksturu, demagoģiju, vai citām sliktajām rakstura īpašībām esmu nodarījusi pāri.
Kā arī tiem, kurus esmu nesavtīgi lutinājusi un tagad egoistiski pametu.
Lūdzu, neturiet uz mani ļaunu prātu.

Cya!
Es dodos pelnīt, lai atdotu savus parādus, kļūtu par zvaigzni un visu pārējo, kas dienas kārtībā.

Vajagot deklarēt arī dzīvniekus.
Čo za huiņa?

Īsta zaļā tēja no Ķīnas.
Tas allaž ir baudījums.
^_^

Mīļa, jauna kaķenīte meklē mājas.
Ne vecāka par diviem gadiem, mīļi izturas pret pieaugušajiem un saprotas ļoti labi ar maziem bērniem.
Nokārtojas kastītē un ir ļoti kārtīgs kaķītis, netaisa nekādas nekārtības, kā arī ir sterilizēta.

Pieklīdusi Rīgas 41.vidusskolai, mājas ir jāatrod tuvākajā laikā savādāk mincīte jāved uz patversmi, kur dzīve nav nekāda krējuma maize.
Ja ir interese par kaķīti un ir vēlme dāvāt pajumti numurs visa sarunāšanai ir 29770175 (Irēna) vai 26164392 (Līva).

( Bildes ar mincīti )

Zvanīja tēvs.
Bija noklausījies "Raise Me Up" draugos.
Pirmo reizi mūsu pastāvēšanas vēsturē atzina, ka viņam patīk, kā es dziedu.

Skumji.
Odnakože.
:(

Es tiešām vēl joprojām dziedu.

You Raise Me Up:
http://failiem.lv/u/zwlztbt