Unattainable dreams are the best kind - Job things

Dveshy saka,ka neesot perfektā laika, lai pārceltos uz Londonu.
Es saku, ka varbūt nav perfektā laika, bet septembris noteikti ir tuvākais tam. Vismaz ja plāno dabūt kādu melnstrādnieka darbu. Jo šis ir laiks, kad vasara ir beigusies un liela daļa vasaras strādnieku ir devušies atpakaļ uz savām dzimtajām ārēm. Un šeit attiecīgi sāk trūkt melnstrādnieku. Visas sasodītās aģentūras, kas klusēja kopš jūlija, kā partizāni, ūdeni mutē ieņēmuši, nu ir pamodušās. Burtiski nolejot mani ar saviem darba piedāvājumiem.

Bet par visu pēc kārtas.
Tātad. Lai šis ieraksts būtu veltījums manai Londonas darba pieredzei.

Pirmkārt, jau man bija tāds maldīgs priekšstats, ka, piemēram, Makdonalds visās valstīs ir tāda, kā visu iespēju vieta tiem, kam aši vajag darbu. Taču šeit, lai iekļūtu strādāt Maķī darba pārrunas ir nopietnākas, nekā, piemēram, man bija, savulaik, lai iekļūtu strādāt LMT.
Tas, kas mani mulsina, ka lielākajā daļā uzņēmumu (ar uzņēmumiem es domāju veikalus un ēstuves), potenciālo darba vietu, ir jāpiesakās onlainā. Aizpildi kaut kādu metrīgo anketu un gaidi. Kaut ko, kaut kad, labākajā gadījumā pēc nedēļas pienāks epasts, ka esi feilojis.

Dažās vietās man arī izdevās aizkļūt līdz kaut kādām pārrunām, taču kaut kā jau pārrunu laikā šķiet, ka nekas nesanāks un ka darba devējs ir tendēts nez... iespējams uz jaunākām personām. Kaut kādiem studentiem, vai. Visur neaizmirst apvaicāties par precēts/neprecēts stāvokli un tad, protams, arī bērniem.

Tad Draugos.lv es ieraudzīju sludinājumu, ka viesnīcā vajag istabeni. Tūlīt ņēmu un piezvanīju. Pieteicos. Nākamajā dienā aizgāju uz improvizētu interviju un pēc dažām dienām jau bija jāsāk strādāt. Tas bija Millennium hotelis Mayfair rajonā, kurš skaitās tāds ļoti dārgs rajons. Mm, nu jā.
Darbs bija tikai pusslodzes un tikai vakaros. Tā īsti neviena no esošajām istabenēm negrib tādu maiņu ņemt. Nu, ko es... man īsti nav izvēles. Naudu vajag. Nu ok. Pastrādāšu. Viesnīca gan ļoti specifiska. To par labu esam atzinuši arābi.
Te arī sākās manas problēmas.
Pirmkārt, jau arābi lieto visai specifiskas austrumnieku smaržas un daudz smirdkociņus. Man no tiem sāp galva. Tas ir, kā es aizeju uz darbu, pusstundu pastrādāju un man sāk sāpēt galva.
Arābi ir ļoti netīrīgi. Tas, ko viņi spēj sadarīt istabiņā 24 stundu laikā noteikti būtu Ginesa grāmatā iekļaujams materiāls.
Godīgi sakot, man tur galīgi nepatika. Bez tam arī viesnīca nekādu apmācību nenodrošināja, tikai izsniedza listi ar istabu numuriem un pucē vaļā. Taču tas arī vēl sīkums. Vistrakākais bija, ka līdz ar listi tev vēl iedod telefonu, uz kuru visu laiku zvana supervaizors un komandē, kur tev jānes ekstra dvieļi, kur kāds gultā iegāzis savas vakariņas un tādā garā. Visvairāk besīja, kad piezvana un pasaka, lai ej uz vienu telpu un kā tu tur nonāci un sāki kaut ko darīt, tā atkal zvana ar nākamo komandu, lai pamet tur visu un skrien uz citu istabu. Nē, nu šādas tādas rasistiskas iezīmes man bija jau arī Latvijā esot, bet šeit tas ir strauji progresējis. Nja.
Nē, nu es saprotu, ka darbs ir darbs. Bet, kad tu darbā esot sāc sajusties, kā vergs, tad ir pilnīgi skaidrs, ka nav ok. Knapi valdījos, lai nepasūtītu visus dirst.

Līdz pienāca diena, kad es nejutos pārlieku labi. Šķiet, ka biju apaukstējusies naktī ejot mājās pēc darba. Jo nu tāds sakarsis un sasvīdis, bet naktīs šeit jau ir rudens drēgnums.
Nu ok. Viss normāli. Aizeju uz darbu. Ierastā arābu smaka un galva sāk par sevi atgādināt jau pēc piecpadsmit minūtēm. Sakožu zobus un turpinu. Jo galu galā, apzinos, ka tā īsti man nav izvēles. Nevaru es visu laiku dzīvot uz parādiem un īres diena nāk nepielūdzama. Finanses no zilās aploksnītes kaut kur pazudušas. Nu tā skarbi, īsāk sakot. Mēģinu mierināt sevi ar domu, ka tas viss tādēļ, ka augstāki spēki vēlas pārbaudīt manu gribasspēku, līdz Xfaktoram, jo nevienam taču nav šaubu, ka ar dienu, kad es enterošu atlasi, mana dzīve krasi mainīsies uz labo pusi.
Nu lūk. Vēl joprojām sakožu zobus un zvejoju no podiem ārā beņčikus un velku ārā arābu kūsas no vannas notekām.
Līdz ieraugu, ka gaitenī, pie vienas no telpām izmesti kaut kādi atkritumi. Nu, šajā viesnīcā viesi tā dara. Visu, kas viņiem nav nepieciešams, izsviež aiz durvīm. Jo istabenes savāc un tālāk nogādā uz miskastēm, vai attiecīgi uz netīro veļu. Nu šajā gadījumā tā būtu netīrā veļa, jo izmesti bija dvieļi. Es neko ļaunu nedomājot, ceļu dvieli. Un kas tad tas! No dvieļa pār manām biksēm un kurpēm pamatīgā šaltē nolīst kāda atvemtās vakariņas. Kā punkts uz I man uzkrīt virsū kaut kāds pussagremots desas gabals.
Patiesībā, man tā īsti nekad nav bijis slikti no visādām preteklībām. Strādāju taču slimnīcā un tā... Taču laikam uz vecumu manas iekšas ir kļuvušas sensitīvākas. Es knapi paspēju aizskriet līdz tualetei, lai nepapildinātu gaiteni vēl arī ar savām pusdienām.
Nedaudz atgūstoties, lai gan normālu sejas krāsu man atgūt neizdevās, aizgāju līdz supervaizoram un paziņoju, ka kvitoju.
Viņa neko pārāk daudz nejautāja. Redzot manu izskatu.

Vienojāmies, ka man samaksās par nostrādātajām dienām un šķīrāmies, kā draugi.
Sajūtas gan nebija iepriecinošas. Apzinoties, ka viss ir totāli sūdīgi. Kaut kā, kaut kādā dīvainā apmātības stāvoklī aizkļuvu līdz savam autobusam un devos mājās.
Pa ceļam saņēmu zvanu no pirmās aģentūras, kas piedāvāja jau nākamās dienas rītā startēt citā viesnīcā, pilnas maiņas darbu. Protams, piekritu, lai gan man pat nebija nojausmas, kur tā viesnīca atrodas un kas tas ir. Un vai tas būs tikpat slikti, kā iepriekšējā viesnīca.
Nu, neko. Atbraucot mājās, izrādījās, ka šī viesnīca lokalizējas daudz ērtākā vietā un autobuss, kas brauc no manām mājām praktiski brauc viņai garām. Tātad nav kārdinājums izmantot metro, jo nespēju aizvilkties līdz autobusam.

Šeit ir daudz, daudz labāk.
Nekādu smirdkociņu un austrumnieku smaržu. Šeit man bija pilnīga apmācība. Man ļoti palīdzēja gan tajā iepriekšējā viesnīcā iegūtā izdzīvošanas pieredze un te jau iet daudz labāk. Tāda balto cilvēku viesnīca. Samērā tīras istbiņas. Paldies Dievam!
Sanāk gan agri celties, bet tas tā sanāktu vienalga, kur es strādātu. Toties vakari brīvi. Ja vien es pati neizvēlos strādāt arī vakara maiņas. Viesnīca baro pa brīvu. Var paēst gan brokastis, gan pusdienas.
Kājas gan nogurst un kāju masāžas vanniņu es sev tomēr gribētu uzdāvināt. Katrā ziņā ar fizisko aktivitāšu trūkumu nesūdzos.

Nu lūk. Man ir insurances numberis, bankas konts, adrese un darbs "MELIA WHITE HOUSE" viesnīcā.
Es šeit esmu.
Naudas gan vēl joprojām nav.
^_^