Moment to shine*
Jul. 26th, 2012 | 07:05 pm
From:: galadriela
Report #2
Redz! Laiks lido vēja spārniem un rīt jau būs nedēļa apkārt kopš par savām mājām saucu mazo istabdzīvoklīti lielajā Londonā.
Kas noticis pa šo nedēļu?
Katram aizbraucējam, protams, ir savs perfektais plāns. Arī man tāds bija. Tiesa, tas nostrādāja tikai vienā punktā. Respektīvi, Dvešī satikšanā un apmešanās viņai līdzās. Visi pārējie punkti vismaz pagaidām ir izgāzušies. Darba nav, bankas konta nav. Šo divu lielumu trūkums manā dzīvē ļoti apdraud to pirmo esošo lielumu, respektīvi dzīvesvietu, jo mans jaukais, mazais istabdzīvoklītis ir tik jauks, ka es to ne visai vēlētos mainīt uz kādu citu miskasti. Well, nu jā.
Toties esmu rindā uz insurence numura saņemšanu. Un par šo man pat šodien pienāca vēstule, par kuru es saspriecājos, ka tā taču ir korespondence uz mana vārda un attiecīgi bankai apstiprinās manu dzīvošanu šeit, konkrētajā adresē.
Lika drusku pagaidīt.
Banka stūrgalvīgi man atsakās atvērt kontu, it kā es no viņiem prasītu aptuveni pāris tūkstošu vērtu kredītu.
Es gan nesapratu visu, ko man tas tumsnējais bankas darbinieks stāstīja, jo man pa galvu vandījās domas no sērijas: FFS! Man ir īres līgums uz lielu summu, man ir vēstule, kas pienākusi uz šo adresi un viņi tik un tā netic, ka es te dzīvoju. Varbūt man viņu jāuzaicina ciemos uz vakariņām?
Nā, viņš kaut ko murgoja par drivers licensi. Raaaiiit! Godīgi sakot, tieši viņu otrādā satiksme ir lieta, pie kuras es nekādi nespēju pierast. Un jā, šo piecu dienu laikā esmu jau gandrīz divas reizes paskrējusi zem mašīnas. Es un drivers license šeit? Mhm... viņi nevēlas to pieredzēt.
Darbs.
Man bija vairāki spīdoši varianti, no kuriem vismaz vienam taču vajadzēja nostrādāt. Bet nu, tā kā tie visi vairāk vai mazāk balstījās uz paziņu līdzdalību manis iekārtošanā darbā, tad attiecīgi bija visai naivi cerēt, ka šī daļa varētu noritēt, kā pa diedziņu. Redz, tas jau būtu pārāk labi, lai būtu īstenība. Saprotams, ka ar darbiem arī ir tā, ka te viņi ir, te nav un kamēr nav, tikmēr jāizkuļas paša spēkiem. Nu neko.
Apziņojot Londonas paziņas, ka hei, hei! Es beidzot esmu šeit, es informēju par saviem meklējumiem darba lietās. Un visi, kā viens, protams, apsolās ziņot, tiklīdz kaut kas, kaut kur būs pieejams. Tālāk ir gaidīšanas svētki. Vai arī meklēšanās svētki.
Meklēšanās svētki.
Viens no variantiem, it kā bija strādāt saistībā ar olimpiādi. Laika darbs, daudz jaunu vakanču. It kā jau ir ok. Tomēr, šeit riņķī apkārt klejo baumas par teroraktiem olipiāžu pasākumu sakarā un man tā kā līdz galam uz tiem olimpiāžu darbiem nevilka. Bet, es šodien uzzināju, ka viņu arī nemaz vairāk nav. Tā ka miers un bērziņš. (Ir gan tā Iluminātu versija, ka tieši Londonas olimpiādes laikā, viņi ieviesīšot savu jauno NWO. Un uz Londonas nolidinās bumbu, kas nogalinās aptuveni 100 000 vai miljons cilvēku un šo laikam man nebūs iespēju pārdzīvot, arī pat ja es nestrādāšu olimpiādes melnstrādnieku darbus)
Otra darba iespēja ir viesnīcu bizness. Tīrīt viesnīcas aiz cūkām viesiem. Well, nu… darbs ir darbs. Ka tikai legāls. Un ka tikai man izdodas nomaksāt sava istabdzīvoklīša īri. Lūk. Ar viesnīcām man šodien gāja cerīgāk. Tur man jābrauc rīt runāties tālāk, jo šodien es tur nokļuvu par vēlu un atbildīgā darbiniece bija jau aizdevusies mājās. Bet, vismaz noskaidroju, ka viņus īpaši nerausta mana bankas konta un insurances numbera neesamība.
Braucot atpakaļ mājās, pa ceļam salūza autobuss. Tā kā, es īsti nezināju kā rīkoties ar biļeti. Respektīvi, vai varu braukt ar to pašu tālāk, vai arī man nākamajā autobusā atkal etalons jāpīkstīna pa jaunu, es izlēmu doties tālāk kājām. Jo kas tad tur! Pāris pieturas jānoiet! Oh, no, you don't! Es nespēju pierast pie attālumiem šeit un gala rezultātā es apmaldījos, un kamēr atkļuvu līdz savai mājvietai mana pakaļa bija putās.
Visā visumā, šodien bija jauka diena.
Es redzēju īstu dirižabli. Viņš lidoja pāri Londonai.
Man zvanīja Specs (draudziņš no WoWa) un aicināja iet iedzert aliņu, bet es šodien nē, jo Dvešī taču ir vārda diena un viņa noteikti gatavos svētku vakariņas.
Vēl dažas lietas!
1. Virs Londonas nav defaultā lietus mākoņa un te frikin karsts.
2. Londonā cilvēki NAV resni. Rīgā ir daudz vairāk tušņu, nekā Londonā.
3. To divstāvīgo autobusu manevrēšana pa tām mazajām ieliņām ir apbrīnas vērta.
4. Te valda netīrība. Cilvēki tā vienkārši aiz sevis pamet atkritumus.
_______________________
*Olimpiskās lāpas nesēju devīze Londonā
Redz! Laiks lido vēja spārniem un rīt jau būs nedēļa apkārt kopš par savām mājām saucu mazo istabdzīvoklīti lielajā Londonā.
Kas noticis pa šo nedēļu?
Katram aizbraucējam, protams, ir savs perfektais plāns. Arī man tāds bija. Tiesa, tas nostrādāja tikai vienā punktā. Respektīvi, Dvešī satikšanā un apmešanās viņai līdzās. Visi pārējie punkti vismaz pagaidām ir izgāzušies. Darba nav, bankas konta nav. Šo divu lielumu trūkums manā dzīvē ļoti apdraud to pirmo esošo lielumu, respektīvi dzīvesvietu, jo mans jaukais, mazais istabdzīvoklītis ir tik jauks, ka es to ne visai vēlētos mainīt uz kādu citu miskasti. Well, nu jā.
Toties esmu rindā uz insurence numura saņemšanu. Un par šo man pat šodien pienāca vēstule, par kuru es saspriecājos, ka tā taču ir korespondence uz mana vārda un attiecīgi bankai apstiprinās manu dzīvošanu šeit, konkrētajā adresē.
Lika drusku pagaidīt.
Banka stūrgalvīgi man atsakās atvērt kontu, it kā es no viņiem prasītu aptuveni pāris tūkstošu vērtu kredītu.
Es gan nesapratu visu, ko man tas tumsnējais bankas darbinieks stāstīja, jo man pa galvu vandījās domas no sērijas: FFS! Man ir īres līgums uz lielu summu, man ir vēstule, kas pienākusi uz šo adresi un viņi tik un tā netic, ka es te dzīvoju. Varbūt man viņu jāuzaicina ciemos uz vakariņām?
Nā, viņš kaut ko murgoja par drivers licensi. Raaaiiit! Godīgi sakot, tieši viņu otrādā satiksme ir lieta, pie kuras es nekādi nespēju pierast. Un jā, šo piecu dienu laikā esmu jau gandrīz divas reizes paskrējusi zem mašīnas. Es un drivers license šeit? Mhm... viņi nevēlas to pieredzēt.
Darbs.
Man bija vairāki spīdoši varianti, no kuriem vismaz vienam taču vajadzēja nostrādāt. Bet nu, tā kā tie visi vairāk vai mazāk balstījās uz paziņu līdzdalību manis iekārtošanā darbā, tad attiecīgi bija visai naivi cerēt, ka šī daļa varētu noritēt, kā pa diedziņu. Redz, tas jau būtu pārāk labi, lai būtu īstenība. Saprotams, ka ar darbiem arī ir tā, ka te viņi ir, te nav un kamēr nav, tikmēr jāizkuļas paša spēkiem. Nu neko.
Apziņojot Londonas paziņas, ka hei, hei! Es beidzot esmu šeit, es informēju par saviem meklējumiem darba lietās. Un visi, kā viens, protams, apsolās ziņot, tiklīdz kaut kas, kaut kur būs pieejams. Tālāk ir gaidīšanas svētki. Vai arī meklēšanās svētki.
Meklēšanās svētki.
Viens no variantiem, it kā bija strādāt saistībā ar olimpiādi. Laika darbs, daudz jaunu vakanču. It kā jau ir ok. Tomēr, šeit riņķī apkārt klejo baumas par teroraktiem olipiāžu pasākumu sakarā un man tā kā līdz galam uz tiem olimpiāžu darbiem nevilka. Bet, es šodien uzzināju, ka viņu arī nemaz vairāk nav. Tā ka miers un bērziņš. (Ir gan tā Iluminātu versija, ka tieši Londonas olimpiādes laikā, viņi ieviesīšot savu jauno NWO. Un uz Londonas nolidinās bumbu, kas nogalinās aptuveni 100 000 vai miljons cilvēku un šo laikam man nebūs iespēju pārdzīvot, arī pat ja es nestrādāšu olimpiādes melnstrādnieku darbus)
Otra darba iespēja ir viesnīcu bizness. Tīrīt viesnīcas aiz cūkām viesiem. Well, nu… darbs ir darbs. Ka tikai legāls. Un ka tikai man izdodas nomaksāt sava istabdzīvoklīša īri. Lūk. Ar viesnīcām man šodien gāja cerīgāk. Tur man jābrauc rīt runāties tālāk, jo šodien es tur nokļuvu par vēlu un atbildīgā darbiniece bija jau aizdevusies mājās. Bet, vismaz noskaidroju, ka viņus īpaši nerausta mana bankas konta un insurances numbera neesamība.
Braucot atpakaļ mājās, pa ceļam salūza autobuss. Tā kā, es īsti nezināju kā rīkoties ar biļeti. Respektīvi, vai varu braukt ar to pašu tālāk, vai arī man nākamajā autobusā atkal etalons jāpīkstīna pa jaunu, es izlēmu doties tālāk kājām. Jo kas tad tur! Pāris pieturas jānoiet! Oh, no, you don't! Es nespēju pierast pie attālumiem šeit un gala rezultātā es apmaldījos, un kamēr atkļuvu līdz savai mājvietai mana pakaļa bija putās.
Visā visumā, šodien bija jauka diena.
Es redzēju īstu dirižabli. Viņš lidoja pāri Londonai.
Man zvanīja Specs (draudziņš no WoWa) un aicināja iet iedzert aliņu, bet es šodien nē, jo Dvešī taču ir vārda diena un viņa noteikti gatavos svētku vakariņas.
Vēl dažas lietas!
1. Virs Londonas nav defaultā lietus mākoņa un te frikin karsts.
2. Londonā cilvēki NAV resni. Rīgā ir daudz vairāk tušņu, nekā Londonā.
3. To divstāvīgo autobusu manevrēšana pa tām mazajām ieliņām ir apbrīnas vērta.
4. Te valda netīrība. Cilvēki tā vienkārši aiz sevis pamet atkritumus.
_______________________
*Olimpiskās lāpas nesēju devīze Londonā