· ***Akašas✽Ieraksti***

Smieklīgi un traģiski, bet mēs izvēlamies partnerus kuri atgādina mums mūsu vecākus.

Oooo... Kas tad te ir komentējis!!! =)
Es arī esmu ievērojusi šo mentālo tendenci. It īpaši vērojot mana tēva un vecmammas (no manas mammas puses) līdzīgo mentalitāti.
Es pat mammai jokojoties esmu pāris reizes teikusi, ka viņa ir apprecējusies ar kretīniskā prototipa, jeb viņas mātes (manas vecmammas) jaunāko tik pat kretīnisku modeli (manu tēvu). Tikai starpība ir tajā, ka jaunākajam modelim (manam tēvam) vagīnas vietā ir piemontēts loceklis un šim jaunākajam modelim ir pieejamas mūsdienīgākas opcijas.

Atļāvos, jā.
Kā klājas?

Skarbi gan izsakies, bet sava taisnība tajā ir. Kopumā ir ļoti maz tādu cilveku, kas atklāti cenšas nekļūt līzīgi saviem senčiem un arī meklē tiem ko pretēju vai vismaz līdzīgu.
Vai tiešām tev tik traki?

Ir diezgan traki. =(
Viena no pēdējām reizēm, kad viņam aizgāja širmis ciet, bija kad mūsu savstarpējā strīda laikā es viņam pateicu taisnību, kuru viņš ne tikai negribēja pieņemt un atzīt, bet nezinādams kā argumentēt ar vārdiem man atpakaļ uz manis pateikto, viņš tā vietā sapsihojās un uz manu pusi meta pasmagu keramikas zupas bļodu pildītu ar vistas buljonu. Principā metiens bija pietiekoši tuvu, lai potenciāli varētu man trāpīt pa galvu. Un vēl biedējošāk ir tas, ka viņš tajā mirklī bija skaidrā, jo parasti tik agresīvi viņš uzvedās, kad bija dzēris. Un pēc šī notikuma pēdējos gadus es dzīvoju ar biedējošu domu, ka tagad viņa klātbūtne man ir potenciāli apdraudējoša arī pat tad, ja viņš ir zem skaidra prāta.
Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš apzināti meklē pretējā dzimuma partnerī, mana tēva izteiktu pretstatu.
Ja man vajadzētu raksturot vienā vārdā to kā man klājas, tad man klājas ABSTRAKTI.
Kā tev ejās pa tavu dzīves ceļu? =)

Traki gan, bet daudzi nespēj pieņemt kad tie tik nostādīti fakta priekšā un kad tā notiek; katram ir savs veids kā cīnīties pretī, diemžēl viens to tiem ir vardabība vai man, savukārt, labi pazīstams mentālais terors.
Vai vari pastāstīt palšāk, ko tu domā ar abstrakti?
Mans dzīves ceļš mani ir novedis krustcelēs un es vēlos kaut varētu piesaukt demonu kas izpildīs manu vēlēšanos, bet mēs labi zinam ka tas nenotiks, tāpēc es stāvu šo krustceļu vidū un prātoju kurā virzienā doties.

Abstrakti......... Tāpat kā abstraktās gleznas veidotājs cenšas savas tā mirkļa sajūtas un emocijas attēlot ar krāsu, līniju, kontūru un formu palīdzību, tāpat arī es cenšos atrast pareizos vārdus, vārdu salikumus, konceptus un intonācijas, lai varētu palīdzēt arī apkārt esošajiem cilvēkiem izprast savu šī brīža dzīves fizisko, emocionālo un mentālo stāvokli, bet līdzīgi kā ar abstrakto gleznu, kuru tā patiesi var izprast tikai pats šīs gleznas veidotājs, arī ar manu pašreizējo dzīves stāvokli ir tāpat. To varu izprast tikai es.
Ehh... Ceru, ka nesamežģīju tev smadzenes ar sevis sarakstīto un tu saprati manu domu!? =D
Cik zinu dēmoni nav ieinterēsti, lai cilvēki justos labāk. Viņi tevi apmāna, ka ir ieinteresēti tavā labsajūtā, bet patiesībā viņi ir ieinteresēti no tevis izsūkt vēl vairāk enerģijas un spriežot pēc tevis rakstītā tevī enerģija jau tā cirkulē mazos daudzumos. Vai tiešām tu vēlies justies vēl sliktāk nekā jau jūties? Un es ticu, ka tu jūties slikti un izmisis, bet pēc savas pieredzes varu teikt, ka lai cik slikti un izmisis tu justos un tev liekas, ka sliktāk jau vairs nevar būt, dzīve tev var sniegt negaidīti smagu triecienu, tādā veidā pierādot, ka vienmēr var būt vēl sliktāk. Un ja tu vēlies, lai ir vēl sliktāk nekā tagad, tad dēmons tev palīdzēs to panāk. Bet ja es pareizi tevi saprotu, tad tu jušanās slikti vietā vēlies justies labāk un šajā gadījumā, tad es tev ieteiktu meklēt citas alternatīvas metodes =) Vai tev ir kāda nodarbe, kura tev bērnībā ļoti, ļoti patika, kura tev palīdzēja justies tā, it kā laiks neeksistē un visas esošās problēmas uz to mirkli izgaist. Nodarbe, kura palīdz tev izjust brīvības sajūtu!? =)

Es sapratu, sākotnēji padomāju 2 lietas; vai nu negribi teikt, vai tā, ka citiem nesaprast.
Protams, es pat zinu cik vēl trakāk varētu iet. Taisnību sakot, tagad pat nav tik slikti, bet varētu labāk.
Ir, ir - zīmēšana, bet pēdējā laikā man tas vairs nesagādā nekādu prieku. Ja agrāk es varēju pavadīt visu dienu ar zīmuli rokās un vēl palikt pa nakti zīmējot, tad tagad man pietiek uzvilkt vienu griezu līniju un viss - saņurcītais papīrs lido. Iespējams savulaik izdegu.

Man līdzīgi ar mandalu zīmēšanu. Manā gadījumā, tā gan nav mana bērnības nodarbe, jo mandalas sāku zīmēt tikai kādus nepilnus 3 gadus atpakaļ, bet jau kādu laiku nav bijusi motivācija un vēlme tās zīmēt. Skumji, jo pirms tam es varēju visu dienu tās zīmēt aizmirstot, ka man ir arī jāpaēd un jāpadzerās.
Kas ir tas, ko tu pārsvarā zīmēji?
Vai tev nāk prātā kas varētu būt tas iemesls, kas bloķē tavu vēlmi zīmēt? =)

Man gluži vienkārši nepatīk manis paša darbi. Tie ir sausi un nedzīvi.
Saprotu ka ar laiku un ik dienas zīmējot un pārzīmējot, studējot es varētu apgūt kā tajos iedvest dzīvību, bet man nav vēlēšanās mācīties un pētīt. Mani darbi pārsvarā bija dažādi OC (personāži - cilvēki) no manis izdomāta stāstiņa, vai pat drīzāk manis izdomātas galda spēles, kas bija balstīta uz šo stastu, kuru es tā arī nekad nerealizeju.
Šodien atkal izmetu vienu skici.
Nupatīk man vairs..