Brain pickings [entries|archive|friends|userinfo]
brimstone

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 27th, 2017|09:32 am]
OK! Tātad īsi padomājot par tēmu, nonācu pie secinājuma ka man ir 3 varianti.
1. Gandrīz drošs, bet ar piedevu sāls.
2. 50/50, nepazīstu, bet potenciāls ir.
3. Grandrīz noteikti mani atšūs, bet pastāv neliela varbūtība ka tomēr dos iespēju.

Kuru nu ņemt?
Link1 comment|Leave a comment

[Jun. 26th, 2017|07:49 pm]
Tā jau varētu aizbraukt uz nekad vēl nepiedzīvotu pasākumu, vismaz saprast par ko iet runa un nākamā dienas rītā pohains doties mājup pēc vakara ballītes.
Tikai tā viena problēma, neesmu drošs par cilvēkiem kas mani aicina. Nav jau slikti cilvēki, tikai neuzticos.

Droši vien šis būs viens no tiem pasākumiem par ko varētu teikt: "Oh čali, tev tur vajadzēja būt, tur bija tik feini! Žēl ka tevis nebija". Laikam izpaliks un nāksies klausīties citus to sakām.
LinkLeave a comment

[Jun. 23rd, 2017|02:01 pm]
Ja tu mani nositīsi, Tu man izdarīsi lielu pakalpojumu kuru mūžam nespēšu tev atmaksāt.
LinkLeave a comment

[Jun. 21st, 2017|09:23 am]
Uzrakstīt? Neuzrakstīt?
Tādi ir jautājumi.
Vai labāk būtu atstāt visu savā ierastajā konstantā un kādu dienu ciest no krītošajām uz apziņas pašpārmetumu bultām, nemitīgi uzdodam sev seno jautājumu "kā būtu ja būtu"?
Vai tomēr, labāk noriskēt - izmest to nelielo pašcieņas atlikumu kas manī palicis, sakost zobus un pārciest jebkuru pārmetumu un potenciālo atraidījumu, bet tomēr mēģināt un, iespējams, iegūt kaut ko kas man dzīvē vēl nav bijis? Un aizmirst par nedienām kas pārdzīvotas, un pieņemt to kā daļu mana ceļojuma kurš atvedis mani līdz šim brīdim.

Tas šķistu kā izmisuma solis. Zinot kā viss toreiz beidzās, es viņas vietā, pēc pirmā vārda jau pasūtītu mani dirst.
LinkLeave a comment

[Jun. 15th, 2017|10:28 pm]
Ik reizi redzot kādu pārīti, pusaudžu vai pusmūža vecuma, nespēju savas domas savaldīt, mani tas kaitina.
"Tas nav godīgi."
Link2 comments|Leave a comment

[Jun. 9th, 2017|09:12 am]
Kā varētu apiet valsts struktūrvienības lēmumu par sociālās aprūpes pakalpojumu mājās sniegšanu?

Tas izklausās diezgan briesmīgi, bet patiesība ir vēl briesmīgāka. Tātad, vecmāte, laikā kad vēl dzīvoja (pareizāk sakot - parazitēja) ar mums tika uzturēta, viņai netika spiests (pareizāk sakot viņa to principiāli nedarīja) nedz tērēt savus līdzekļus (gadījumā ja viņa kuat ko nopirka man, prasīja vecākiem lai atdod parādu), nedz piedalīties mājsaimniecībā un tērēt savu laiku un spēkus (viņa nestrādāja un tik krāja savu pensiju, kaut arī bij vairāk kā spējīga) un ja vēl nepietika ar to, ikdienu padarīja par neciešamu pārdzīvojumu, kad pa vakariem ar maniem vecākiem mazgāja veco veļu. Pēc viarākiem gadiem, beidzot, ārvācās dzīvot citur. Aizejot mūs visus nolādot.
Tagad, šī persona, kuru neviens nav redzējis vai dzirdējis pēdejos 8 gadus ir uzrakstījusi valsts struktūrvienībai iesniegumu, ka vēlas saņemt soc. aprūpi, kur mums jamaksā 120 Euro mēnesī, par to ka kāds atnāks viņu reizi dienā apraudzīt. Kuce ne?

Jautājums bija nopietns - gan pirmais, gan otrais.
Link4 comments|Leave a comment

[May. 28th, 2017|02:46 pm]
Jēriņu nakts. Pārdomu jūra.
Kārtējo reizi izrunājos ar sevi par pagātni, izstāstīju sev, pie sevis, dažādas domas par to kā jūtos par dzīvi līdz šim, kas man ir, ko gribētos nākotnē...

Bija ļoti karsti, tika iedzertas 10 citramona tabletes, lai nomierinātu sāpošo galvu.

Uz brīdi pietupos, atspiedies pie sienas es aizdomājos par savu tukšumu. Man skauž, ka visiem man apkārt esošajiem ir tas kā man nav un ka joprojām nezinu kā to iegūt. Atceros savu pašu zemāko brīdi, kad 1. janvārī viens pats aizgāju uz kino, lai tikai, vismaz uz mirkli, novirzītu domas par pagajušajā naktī piedzīvoto un atminos, ka man visapkārt bija redzama tā viena lieta ko tajā brīdi nebiju spējīgs pieņemt. Todien atgriezos mājās vēl tukšāks nekā pirms tam.
Šī ir simtā reize kad to saku, rakstu. Bet esmu tukšs un šobrīd šis tukšums mani ir sācis gremot, kā čūska kas aprijusi savu upuri. Jūtos bezspēcīģs, paralizēts un jūtu kā skābe saēd manu miesu.

Es inīstu tos laimīgos, es viņus nicinu, Es Viņus nolādu, kaut Jūs būtu tik pat tukši cik es!
LinkLeave a comment

[May. 28th, 2017|12:47 am]
Nu bļā, nu...
LinkLeave a comment

[May. 25th, 2017|09:17 am]
Nu ko, varētu teikt, ka mana vērtība nupat ir krasi samazinājusies.
LinkLeave a comment

[May. 21st, 2017|11:49 pm]
Pamazām grimstot..

Atkal tuvojās jubileja, tā visu nelaimju diena.

---

Atceroties bijušo, nav nekā briesmīgāka kā pārnākt mājās pēc pirmās nakts ar meiteni un redzēt māti raudam, tevi apskaujam, sakam "Bet Tu esi mans..".
Viņa brīžiem ir nenormāla kuce un tomēr, neatkarīgi no tā, es viņu mīlu.

---

"Es ilgojos."
- Pēc kā? Pēc tā ka varam sēdēt katrs savā istabā? Nemaz nav prieks ka Es beidzot ik pa brīžam kaut kur aizklīstu? Besī laukā.

---

Mana dzīve ir manās rokās, taču mana sirdsapziņa - tavās.
LinkLeave a comment

[May. 21st, 2017|11:06 am]
Šie brīnišķīgie awkwardrīti,kad visi - katrs sēž savā nostūrī un dara savu lietu.
LinkLeave a comment

[May. 17th, 2017|12:06 am]
Brīžiem šķiet, ka visums man māj ar zaļiem karogiem, bet attopos uz tiem noreagēt tikai tad, kad jau sen ir daudz par vēlu.
LinkLeave a comment

[May. 14th, 2017|10:50 am]
Bookfeisā kā ieteiktie, iespējams pazīstamie ļaudis tiek rādīti dažādi indiešu izcelsmes īpatņi.

---

Vajadzētu pāriet uz gaišiem spilvenu pārvalkiem.

---

Gribētos beidzot pabeigt manu patreizejo garadarbu. Bet neapstājoties pie tā, turpināt zīmēt. Vajadzētu saņemties un no sākuma manas domas izlikt uz papīra.
LinkLeave a comment

[May. 10th, 2017|09:07 am]
Vai esmu emocionāli atpalicis?
LinkLeave a comment

[May. 9th, 2017|09:18 am]
Lai vai kā, sen jau esmu apguvis šo mākslu, bet ne vienmēr tas nostrādā kā vajadzetu. Ultimatīvais veids kā tikt vaļā no skumjām ir pārvērst tās tīrās un neremdējamās dusmās.

---

Lai vai kā, pašam neticās, ka esmu nodzīvojis jau tik ilgu laiku, atceros kā vakardien, kad 7 gadu vecumā naivi lūdzu Dievu, lai tas paņem manu dzīvību.

---

Lai vai kā, neatkargi no manām dzīves pieredzēm, joprojām neesmu apguvis mākslu runāt pareizi.

---

Lai vai kā, arī pēc visiem atraidījumiem, būtu vajadzējis jau pierast pie šīs sajūtas, bet tā vien šķiet, ka ar katru reizi paliek grūtāk ar to sadzīvot.

---

Lai vai kā, ja man dzīvē kaut kas ir pietrūcis, tad nesen es sapratu kas tas ir. Man ir pietrūcis dzīves skolotāja.
LinkLeave a comment

[May. 8th, 2017|09:33 am]
Nelasiet tālāk!

Tuvojamies kārtējai, nelaimīgajai jubilejai jūtu kā visi tarakāni, zirnekļi, spoki un dēmoni ir izlīduši no savām, manā prātā ieveidotajām ligzdām.
Tie atkal mani grauž un plēš uz pusēm. Man gribās nomirt. Jei bogu kā man ir apnicis to teikt. Un kā vēl vairāk man ir apnicis cīnīties ar manu prātu. Kapēc es vienkārši nevarētu aizmirst visu, kas vecāks par 2 dienām?
LinkLeave a comment

[May. 7th, 2017|01:00 pm]
Šodien varētu arī nomirt.
Jā, šodien tam būtu ideāla diena.
Fuck all.
LinkLeave a comment

[May. 6th, 2017|12:28 pm]
Mazliet smieklīgi, bija neliela cerība vēlreiz satikt cilvēku, lai iepazītu vinu tuvāk. Pēc nelielās vilšanās pirmo reizi viņu satiekot, radās doma ka ne viss var būt ideāli un varbūt, tikai varbūt, otrreiz satiekot viņu kaut kas būs savādāk. Man tomēr patīk dot cilvēkiem otru iespēju, pirmais iespaids bieži vien gadās maldīgs, tik ar to vienu atkāpi, ka šoreiz mans viedoklis īsti nemainījās.
Nav jau tā, ka ma būtu kaut kas pret viņu, nav jau slikts cilvēks, gluži vienkārši nezinu ko domāt.

Jā, nav jau ko zaudēt un tikai tam, lai nebūtu jāapavada vientuļi vakari pie datora ekrāna, hipotētiski varētu atrast kādu aizraušanos, bet tas arī būtu viss. Tā būtu tikai aizraušanās, spēles arī ir aizraušanās, ar tikai to vienu atškirību, ka tās ar tevi nedz runās, ned pieskarsies.

Nevajag man aizraušanos, man vajag to, kuru es priecāšos katrreiz ieraugot, nu to, to vienu.
2013. gada nogalē uzrakstīju sev vēlējumu atrast kādu priekš sevis, ka došu iespeju jebkuram, lai tikai man nav jāpaliek vienam. Tas bija muļķīgs sentiments pašam sev, kurš smieklīgā kārtā nostrādāja. Bet patreiz atskatoties uz to visu, es pat nezinu vai tas bija tā vērts. Kas bijis bijis, vienkārši atkārtot to negribu.

Ir tāds seriāls "Hello ladies", kur galveno lomu atveido Stephen Merchant (tas čalis, kas kopā ar Ricky Gervais izveidoja The Office). Tajā bija viena ļoti aizkustinoša aina, kur galvenā varoņa draugi viņa datorā uzrok sarakatu ar viņa dzīves mērķiem. Viņi izsmejot savu draugu ieņirdza par katru mērķi līdz nonāca pie pēdējā: "Nenomirt vientuļam". Seriāls bij tāds sev, bet tā aina izcelās uz visa pārējā fona un deva plašāku ieskatu par galveno varoni.
Tad nu mans mērķis - nenomirt vientuļam.
LinkLeave a comment

[May. 5th, 2017|10:37 pm]
Nop, don't need you after all.
LinkLeave a comment

[May. 4th, 2017|05:20 am]
4:30 no rīta jūtos gandrīz vai izgulējies.
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]