| |
[7. Sep 2009|16:26] |
Varbūt jau ka mēs beidzot sākam viens otru pazīt.
Pēc pāris dienām būs pagājis gads no mūsu pirmās bučošanās. |
|
|
| |
[25. Aug 2009|21:40] |
spontāns noskaņojums un reku šeku mans jaunais draudziņš
šodien jaapslaca, lai labi ripojas
|
|
|
| |
[25. Aug 2009|11:58] |
Klusums jau galīgi nav tas, kas valda manā dzīvē. Nepacietīgi gaidu savas brīvdienas prom no Latvijas, vietā, kur ūdens zilāks, kalni augstāki un aug kaktusi. Bet līdz tai gaidītajai atpūtai japārvar papīru kalni un pelēkais apnikums. Tās baumas par atlaišanām ceļo tik ātri pa ēkas ventilācijas trubām un neliek mieru nevienam datora bakstītājam manā darba vietā. Arī mani. Bet draugs tik jocīgi, pat škietami skaudīgi saka, ka es tak esmu laimīga, jo atšķirībā no daudziem citiem zinu, kas man patīk un ko gribētu darīt, ja mani tomēr atlaidīs.
Vakar pieķēros pie ilgi plānotā pavasara koka attēla un guļamistabas sienas. Tāda - kroplīgiem zariem un plaukstošiem pumpuriem. Šodien jūtos apbrīnojami viegli. |
|
|
| |
[31. Jul 2009|10:58] |
Nesen mājās pēc kārtējās daudzcilvēku ballītes atradu zilu zilonīšpiespraudi un nevarēju beigt priecāties par tās jaukumu. Īpašniece tā arī nepieteicās, bet zilonīts nokļuva citās rokās.
Taču šodien atradu piespraudes autori Knii Knii un citus viņas darinājumus te http://www.flickr.com/photos/39914197@N06/ |
|
|
| |
[27. Jul 2009|16:20] |
Galīga trakuma diena šodien. Kāda tur lēnprātība un sēdēšana dieva ausī ko sludina horoskops - ne smakas no tā visa, tikai stress un mazas sviedru lāsītes uz pieres, un ziloņa asaras no abām acīm. Nepatīk, ka nezināmi cilvēki spēj mani tā saraustīt aiz jutīgajiem nervu diedziņiem tikai darba dēļ.
Jā. Bet vēl nepiedodamāk tas bija no pārdevēja Jāņa no Limbažiem, kas atļāvās visu savu trīsmēnešu žulti uzgāzt man virsū. Sasūcās viņa žults manās vēnās un no miera vairs ne vēsts. |
|
|
| |
[24. Jul 2009|11:54] |
lietains noskaņojums
|
|
|
| |
[23. Jul 2009|12:30] |
|
Skatos uz cilvēkiem un brīnos, kā visi grib pieradināties kā tādi dzīvnieki. Un tad luncinās katru reizi ieraugot savu pieradinātāju. Un dabū savu pienākošos ikdienas mīļuma devu, ēdiena devu un brīvdienās izbraucienu kopā dabā. |
|
|
| |
[20. Jul 2009|10:28] |
|
Otrais vasaras apdegums rotā manu muguru un dibenu. Grūti bij šonakt pagulēt - grozījos un sapņoju par dīvainām ierīcēm un medicīnas eksperimentiem, kur piedalos kā izmēģinājuma trusītis. Trulums aizvien galvā, bet darbi jādara ar kaudzi. Jāiedzer kāda kafijas krūzīte, jāpabiksta sevi ar lielāku jaudu un jāsāk darboties. |
|
|
| |
[17. Jul 2009|10:48] |
|
Šorīt draudziņš atzinās, ka naktī sapņojis par mani guļam pudmalē ar nevīžīgi noskūtām kājām. Daudz mazu melnu spalviņu kušķīši. Kaut kā jau nedaudz smieklīgi tas viss, jo izlēmuši ka brīvdienās bokotēsim visādus pozitīvos festivālus,tiešām dosimies vāļāties uz tukšu pludmali Latvijas stūrītī. Iespējams jau ka no vāļāšanās maz kas sanāks, jo šķidruma krājumi kā vienmēr būs līdzi spaiņiem, kā arī visādi in-teresanti, krāsaini papīra gabaliņi ko pasūkāt, bet prieks tik un tā pārpārēm. |
|
|
| |
[7. Jul 2009|13:17] |
|
Šonakt atgriezos no saules un mūzikas baudīšanas Heinekel opener festivālā, kur valdīja daudz muzikālas nostaļģijas un īslaicīgu popzvaigzņīšu mirdzēšana. Neskatoties uz bariem ar maziem stilīgiem children of Poland, čuru-alu vārdā Heinekel, smirdīgām plastmasas tualešu būdiņām un rindām uz visurieni, pozitīvas sajūtas sasmeltas ar kaudzi, un popmūzikas kādam laikam arī ir ar kaudzi, un Heinekel alu vairs nekad mūžā nedzeršu. |
|
|
| |
[29. Jun 2009|15:18] |
Ak. Pēdējās divas nedēļas bija tik lieliskas, neskatoties uz apslimšanu, apdegšanu un mazu riebīgu kukaiņu kodumiem. Sadarīts daudz un godam, un priekam. Atgriezās tā dzīvelīgā sajūta, kad ir vēlme knosīties un knibināties vienā laidā, vairojot savu iekšējo līksmību.
Bet šodien, atsākot sava valsts verga dzīvīti, saņemta tikai kārtējā dunka pa vēderu - algas samazinājums un visa lieliskā brīvdienās iegūtā rosīšanās sajūta vienkārši izkūst uz saules sakarsēta asfalta. |
|
|
| |
[14. Jun 2009|20:08] |
Pēc vakardienas vārtīšanās gultā, mocoties ar drebuļiem un drudzi, šodien jau jūtos jau nedaudz labāk. Tikai kakls pretīgi sapampis un strutains. Nelaba tā angīna ir.
Meklējot slima cilvēka cienīgu un mierīgu nodarbošanos, ieniru sava drēbju skapja dzīlēs un pēc pāris stundu bakstīšanās atbrīvoju to no liekām lupatām.
Tas tomēr ir tik patīkami - aizmest kaut ko. Izkratīt savas lupatas kā atmiņas ar ko tās asociējas. Maisā iekšā un prom. |
|
|
| |
[8. Jun 2009|10:11] |
|
Pēc divu dienu salīšanas, nosalšanas un izmisīgas cenšanās sasildīties viss nelabums kulminēja šonakt. Sen nebija tā murgots, spārdīta sega un izmisīga vēlme pamosties no ņirbojošajām sapņu bildītēm zem maniem plakstiņiem. Vislabāk atceros momentu, kad ar reibstošu sajūtu balansēju uz klints, uz sakrautas akmeņu čupas ar bezdibeņiem abās malās, un pamodos no vēlmes izkliegties. Un atrast tuvāko silto, pulsējošo miesu kurai apķerties. |
|
|
| |
[3. Jun 2009|09:18] |
|
tā. dižķibele. Naba vairs neskan, lastfm ir par maksu, bet youtubā vairs nerāda daudzus no mīļākajiem video. kā lai tagat tālāk dzīvo? |
|
|
| |
[1. Jun 2009|09:22] |
|
Kaut kā jau viss baigi netaisnīgi ir. Tie kas grib, var un kuriem tiešām vajag strādāt - zaudē darbu, bet mani - pa gaisiem skrējēju un nestrādāt gribētāju, tomēr aizvien patur darbā bakstīt tos garlaicīgos papīrus. Lai nu kā, bet žēl manu mammu un brāli. |
|
|
| |
[29. Maijs 2009|09:57] |
|
Mana mazā kniepadatas galviņas izmēra apņēmības druska ir noklīdusi pavisam. Pazudusi. Pietiek ar pirmo rīta elpas vilcienu pilnu ar ceriņu smaržu, lai nodoms izšķīstu kā āboli vārot debesu mannu. Sēžu ar vienu roku cieši iekrapējusies puiša krāniņā, bet kārīgi skatos uz cita lūpām, ko kodīju pirms gada. Varētu apēst viņa smaidu, nolaizīt katru matiņu uz viņa ķermeņa un ar nagu ieskrāpēt savu vārdu viņa ādā, lai vinsh atceras un zina. Bet es apvaldos un viņš tāpat visu atceras. Nu kāpēc manu nervu galiņi tā vien cenšas izlīst no ādas un pieskarties viņam. Snaikstās kā traki, stiepjas un stīdzē. Tā - it kā neatcerētos, ka viņš tos visus apcirta un sadragāja putrā, domādams ka tie nekad vairs neizaugs. Un, to visu jūtot, stingrāk ieķeros krāniņā un puikam aizvien šķiet, ka tas tikai viņa dēļ. |
|
|
| |
[12. Maijs 2009|00:20] |
Maailma - Noitalauluja (2008)
"Debut record for this free folk trio collaboration between Laura Naukkarinen from Lau Nau and Kristian & Matti from Vinter, featuring out-of-tune meandering, slow paced walking-tunes, and folk songs of a tradition invented on the spot, with delicate female vocals over plucked, bent, bowed and hammered strings: from the fragile lyricism of "Saa puu" or "Pimeyden viimeinen säde," over the insect battle grounds and lonely wanderlust of "Pitkä matka," to the eerie, desolate wastelands of "Ishavets sång," where lonely, ghost-like voices drift over the frozen bass strings of the dampened piano, sounding "...as if already drifting under the ice," as someone said of the poet Heym. Vinyl edition of 133 copies, with paste-on art on recycled paper, hand-drawn labels and an insert."/tjärnen/
Albūms iegūstams te bet paklausīties var te. |
|
|
