|
29. Maijs 2009|09:57 |
|
Mana mazā kniepadatas galviņas izmēra apņēmības druska ir noklīdusi pavisam. Pazudusi. Pietiek ar pirmo rīta elpas vilcienu pilnu ar ceriņu smaržu, lai nodoms izšķīstu kā āboli vārot debesu mannu. Sēžu ar vienu roku cieši iekrapējusies puiša krāniņā, bet kārīgi skatos uz cita lūpām, ko kodīju pirms gada. Varētu apēst viņa smaidu, nolaizīt katru matiņu uz viņa ķermeņa un ar nagu ieskrāpēt savu vārdu viņa ādā, lai vinsh atceras un zina. Bet es apvaldos un viņš tāpat visu atceras. Nu kāpēc manu nervu galiņi tā vien cenšas izlīst no ādas un pieskarties viņam. Snaikstās kā traki, stiepjas un stīdzē. Tā - it kā neatcerētos, ka viņš tos visus apcirta un sadragāja putrā, domādams ka tie nekad vairs neizaugs. Un, to visu jūtot, stingrāk ieķeros krāniņā un puikam aizvien šķiet, ka tas tikai viņa dēļ. |
|