Draugi

katru reizi, kad redzu Riga IFF īsfilmu uzvarētāju, mazliet izbesos, ka es uzvarēju pēdējā gadā, kad nebija naudas balvas, un bija sācies Covid, un tāpēc manu simbolisko balvu - piespraudi man pasniedza Circle K šoferītis, kam gadījās braukt garām, svaigā gaisā, lai nebūtu jāelpo vienam otram virsū.

Mammu, vai jenots redz cauri manai mugursomai?

mammu, kas ir biškostīms?

lai arī, varbūt šī raidījuma mērķis ir lēnām iemidzināt manu sociālo un politisko apziņu, kas sāk jau pieslēgties šeit valdošajam ziemas miegam.
šodien klausījos priecīgu stāstījumu par to, kā zinātnieki ir pierādījuši, ka naudas trūkums gadu gaitā veicina cilvēku mentālo degradāciju, un bija pieaicināts peļu zinātnieks, kas aizrautīgi stāstīja par to, kā stresainas peles sliktāk atpazīst objektus, ko tās vienreiz jau ir redzējusās... .. .... kā jums šķiet, vai tika palaists garām kāda iespēja izdarīt būtiskus politiskus un filozofiskus secinājumus un nodot vēstījumus politiķiem un māksliniekiem? jā, tieši tā, mēs palikām ar pelīšu jokiem, un es šo faktu konstatēju tikai kā faktu, nevis sašuvos tā ka gribētu sist pa radio

es nezinu, vai raidījums "zināmais nezināmajā", kas nereti ir mans dienas highlighrs, man uzlabo mentālo veselību, vai tieši pretēji, baro autiskās tendences un special interests burbuļus

Pirms 20 gadiem šajā dienā:

10:08
visu nakti slēpu līķi

10:20
ASV amatpersona: Latvija parādījusi sevi kā labu

10:29
man vienmēr licies stilīgi, ka ir ļaudis, kas lasa grāmatas par šahu, kurās tikpat kā nav teksta

10:55
vispār jau es esmu saprotošs un iecietīgs cilvēks, bet vienu gan nesaprotu - kāpēc RIMI brīžiem izsniedz smukos baltos maisiņus, bet brīžiem - TIZLOS DZELTENOS?

23:55
Plēpis man patika. Un Inga Misāne arī. Par Šekspīru neizteikšos, galu galā - mēs ar viņu tagad kolēģi.

man ir atkarība no pārsteigumiem

Diemžēl, līdzgājējs netiek un līdz ar to sapratu, ka es arī nē.

Pārdodu divas biļetes uz Grega Arakki "Mysterious skin" Salamandra Cinema 7.11., plkst. 19:00. Pirkstas par 12.5€ gab. Kopā par abām biļetēm 20€, bet var arī kaulēties
Kino izveidots bijušā kluba Salamandra vietā, Juglā.

Nezināmu spēku raustīta, esmu atgriezusies tautas dejās pēc 23 gadu pārtraukuma. Es ierados uz pirmo nodarbību nezinādama ne to, kas ir polkas solis, ne trīssolis, ne visas sešas pēdu pozīcijas. Nīstās "diagonāles" - lūk, soļu kombinācija pāri deju laukumam, kurai es nevaru izsekot pat ar acīm, tad tas pats un vēl ar pagriezieniem, un tad viss iepriekšminētais, tikai atmuguriski. Par spīti kaunam un grūtībām, pēc katras nodarbības es jūtos pacilāta gan garā, gan stājā.
Pagājušās nedēļas nodarbībā mums bija pieaicināts jauns pasniedzējs, lai iepazīstinātu ar vasarā gaidāmā koncerta repertuāru. Sākumā bija aerobiski-koordinējošais treniņš, un es jūtos kā sapnī, kurā no visa spēka cenšos pakustināt kājas, ritmiski pielikt to sasodīto papēdi priekšā, tad purngalu klāt, un vienlaikus citā taktsmērā kustināt rokas, bet tās gluži vienkārši neklausa. Esmu kā spokaina marionete, mans gars ir ķirurģiski atdalīts no ķermeņa, katrs loceklis ir amputēts kā perversai Belmera lellei. Jūtu, ka esmu sarkana, un man tūlīt uzsprāgs galva. Aizeju uz tualeti un izraudos. Sajutos kā Natālija Portmane Melnajā Gulbī, tikai uz spoguļa ar lūpeni uztriepta "WHORE" uzraksta vietā gaidīju izlasīt un izmisīgi notīrīt "RETARD". Es atgriežos un mēģinu turpināt. Cenšos atgriezties savā ķermenī.