kreaķivšik

piečurāta gulta...izsmēķis uz grīdas...esmu pamodies...bez grēka...bez drēbēm...ar netīrītiem zobiem...remdena duša...riebīga, dedzinoša zobu pasta...masturbēju...negaršīga kafija...piedegušas brokastis uz pannas...izlietnē nemazgāti trauki...sāpoša galva un nelaba dūša...vemju...tās ir paģiras...saplēsu pēdējo cigareti...gultā guļ mauka...atkal vemju...netīrās zeķes, vienīgās...balts krekls...melns uzvalks..mans rokas portfelis - ESMU SABIEDRĪBĀ CIENĪJAMS CILVĒKS

by freakart ~2005

šo sviestu es nosapņoju. daļēji, ja kādam nav saprotams runa iet par draugu nodevību.

Piegriežat skābekli,
Šeit ir par daudz ko elpot.
Emocijām nav vietas istabā,
Laidiet tās ārā.

Izslēdziet gaismu,
Par daudz acu manī raugās.
Nav jēgas –
Tāpat es sevi neattaisnošu!

Ieslēdziet mūziku,
Jūsu runas mani nogurdina.
Mācītājs arī sprediķo,
Un sestdienās grēko.

Ejiet lūdzu projām,
Jums elpas smird pēc siļķēm.
Laikam labi paēdāt,
Pirms galēt mani nācāt.

vienmēr kad esmu rakstījis (un to daru tikai priekš sevis, tamdēļ nav īsti neviena dzīva gabala) esmu to darījis viens pats sēžot pirtiņā ar savu rakstāmmašīnu un uz pergamenta līdzīga papīra izlicis savas izjūtas, kas skar gan reibuma pakāpi, gan manu filozofiju gan vnk visu to ko nepasaku jūsu sejās ikdienā. tas daudziem liekas bullshit utt. bet man tā ir patīkama bohēma, kurā skan skaļa mūzika, vismaz trīs ali un puspaciņa izsmēķētu cigarešu. tas ir stāvoklis kad jūties ideāli kopā ar sevi un tev ir tiik daudz ko teikt savai rakstāmmašīnai. tā skaņa ko viņa reada drukājot vien vedina uz domām turpināt nākamo rindiņu. un tā jau vairākas stundas tu raksti, raksti un raksti līdz izlej visu savu dvēseli uz papīra, ko saprot labi ja tikai pāris cilvēki...zato man pašam gandarījums anomāls.

ja jau aizgāja tad aizgāja.

lūk kāpēc daži un arī es nekad nesaku 101 komplimentu:

13. okt 2005 11:03

Satriecoši, es domāju –
Tu izskaties satriecoši!
Man gribējās tev to teikt,
Bet klusēju, jo baidījos,
Baidījos, ka pieradīsi.
Un meklēsi manu uzmanību pie citiem...

Klusi, klusi tu pienāci man klāt.
Tik klusi, ka pat taurenis apraudājās.
Ar lielu troksni es novilku tev drēbes,
Un devos izgrebt pelnus no krāsns.
Atradu tur 50 santīmus,
Nopirku tev alu, protams tumšo.
Un tā mēs tur sēdējām –
Divatā, pliki laimīgi ar alu.
Nu tik laimīgi, ka taurenis pat apraudājās

p.s. par balto šokolādi un tumšo alu ko ar tevi dzērām pie pils parciņā.

es izgaršoju un baudu tavas asinis,
un atrodu viņās arī daļu no sevis.
cik gan stipri tu biji tās sūkusi,
kad mīlas reibonī mēs ar tām dalījāmies.
un mums nav žēl nekā vienam priekš otra,
vienīgi pasaule mūs attur
attur no mūsu absolūtās harmonijas.

ziedi, asinis un kaislīga mīla starp sarkanām, nobriedušām zemenēm...

tu esu mans zieds
mana puķe
mana kaisle un cerība

nevis cerība uz glābiņu
bet gan cerība uz mūžigo...

un mūžīga ir tikai mīlestība.

heh, sen sarakstīju un varbūt kādreiz atkal rakstīšu savu patieso/salkano dzeju par sievietēm, dzeršanu un mīlestību. Vismaz prieks ka neesmu sadedzinājis to kas jau ir tapis.

mes bijām šeit
un vareu to pierādīt
bet ko tas mainīs?
ja viss jau ir mainījies

______


viens no vecajiem labajiem:

piečurāta gulta
izsmēķis uz grīdas
esmu pamodies.
bez grēka
bez drēbēm
ar netīrītiem zobiem.
remdena duša
pretīga zobupasta
masturbēšana.
negaršīga kafija
piedegušas brokastis
nemazgātoi trauki.
saplēsta cigarete
guļoša mauka
vemšana.
netīras zeķes
balts uzvalks
dokumentu mape -
esmu cilvēks.