kreaķivšik - 16. Jūlijs 2008

ja jau aizgāja tad aizgāja.

lūk kāpēc daži un arī es nekad nesaku 101 komplimentu:

13. okt 2005 11:03

Satriecoši, es domāju –
Tu izskaties satriecoši!
Man gribējās tev to teikt,
Bet klusēju, jo baidījos,
Baidījos, ka pieradīsi.
Un meklēsi manu uzmanību pie citiem...

šo sviestu es nosapņoju. daļēji, ja kādam nav saprotams runa iet par draugu nodevību.

Piegriežat skābekli,
Šeit ir par daudz ko elpot.
Emocijām nav vietas istabā,
Laidiet tās ārā.

Izslēdziet gaismu,
Par daudz acu manī raugās.
Nav jēgas –
Tāpat es sevi neattaisnošu!

Ieslēdziet mūziku,
Jūsu runas mani nogurdina.
Mācītājs arī sprediķo,
Un sestdienās grēko.

Ejiet lūdzu projām,
Jums elpas smird pēc siļķēm.
Laikam labi paēdāt,
Pirms galēt mani nācāt.

vienmēr kad esmu rakstījis (un to daru tikai priekš sevis, tamdēļ nav īsti neviena dzīva gabala) esmu to darījis viens pats sēžot pirtiņā ar savu rakstāmmašīnu un uz pergamenta līdzīga papīra izlicis savas izjūtas, kas skar gan reibuma pakāpi, gan manu filozofiju gan vnk visu to ko nepasaku jūsu sejās ikdienā. tas daudziem liekas bullshit utt. bet man tā ir patīkama bohēma, kurā skan skaļa mūzika, vismaz trīs ali un puspaciņa izsmēķētu cigarešu. tas ir stāvoklis kad jūties ideāli kopā ar sevi un tev ir tiik daudz ko teikt savai rakstāmmašīnai. tā skaņa ko viņa reada drukājot vien vedina uz domām turpināt nākamo rindiņu. un tā jau vairākas stundas tu raksti, raksti un raksti līdz izlej visu savu dvēseli uz papīra, ko saprot labi ja tikai pāris cilvēki...zato man pašam gandarījums anomāls.

Chick of the day

līdzko rimsies darba kalni atsākšu to padarīšanu par 90s rock un visi kas vēlējās arī tad saņems savu dvd ar mega izlasi.