LATVIEŠU MĪLESTĪBA /jaunais rīgas teātris
Jan. 17., 2008 | 07:29 pm
NO:: freakart
Tātad izrāde latviešu mīlestība. Kuru vakardien man un ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
anii bija tā iespēja un prieks redzēt, mēnesi iepriekš jau rezervējot biļetes (lielumlielais paldies protams inese_tk par to). Sākumā gan sabijos par to anomālo izrādes garumu 4,5h nav nieka lieta. Bet kā izrādijās laiks aizritēja ļoti ātri visu laiku smīkņājot un "ierēcot" par tik spēcīgiem un reāliem latviešu stereotipiskiem tipāžiem, kurus nākas sastap gan darbā (klienti), gan uz ielas, ciemos utt.
Izrāde jauka, smieklīga, skumja...un varētu uzskaitīt vēl daudzas jūtas, kuras mani sasniedza izrādes laikā. Visu pasākumu nav vērts, nevajag un negribu aprakstīt - izrāde ir jāiet un jāskatās pašam (noteikti). Kaut arī izrādē atrādītie tēli vairāk ir šī brīža 40-50gadnieki tas nemaina mūsu uzvešanos un nemazina baudu vērot mūsu uzvedību, kas tiek spoži nospēlēta uz skatuves, ko ikdienā nemanam vai arī jau esam pie tā pieraduši.
Favorīta uzvedums bija vecais onka un pensionāres tikšanās pie autoostas, kur sieviete pensionāre apsver iespēju apmesties pie sava vēstuļdrauga uz mūžu pārceļoties no ķengaraga uz salacgrīvu - ģeniāli!
Otrs rindā bija BIBLIOTEKĀRES randiņš ar "grāmatu tārpu". Aktrises GUNAS ZARIŅAS tēlojums ir vienkārši neticams (arī pārējās daļās), jo tik perfekti notēlot vecu bibliotekāri ar visiem žestiem un simtiem citātu var tikai ļoti meistarīgs aktieris. Ja mums būtu Oskara pasniegšanas viņai tas pienāktos 100%, jo spēj notēlot gan mazo dzejnieku gotu gan 70 gadīgu bijušo balerīnu un darīt to tik labi, ka sāc jau šaubīties vai nav pieaicināta reāla dzīva persona. Smaids pa visu seju!
Labs, labs, labs! Vēl pat pēc visas garās izrādes devāmies mājās un pārrunājām visus tēlus un notikumus. Bijām guvuši patiešām neatkārtojamu gandarījumu, un iespēju palūkoties uz mums visiem no malas.
__________
un tag piezīme neaudzinātajām 4 dāmām, kas sēdēja tieši mums priekšā.
- teātrī nevajag zviegt kā kumeļam, pietiks arī ar klusiem smiekliem, jo mēs gribam dzirdēt ko runā aktieri.
- nevajag skaļi apspriest kas tagad notiks
- nevajag dziedāt skaļi līdzui korī, lai arī tas būtu "Pūt, vējiņi"
- nevajag celties kājās kamēr, mēs cilvēki aizmugurē, cenšamies noskatīties līdz galam
- UN NEVAJAG BAUROT "ŪŪŪŪ" kad parādas Andris Keišš (scēnā par kultūras namu viņas klusēja :D)
- atcerieties ka teātrī neesat vienas (to viņas nemanīja bet visi citi 10 m rādiusā ap viņām jau bija pamanījuši viņas, un pārtraukumā dodoties ārā meta mums līdzjūtīgus skatienus)
TAS IR TEĀTRIS, IBIO, NEVIS ROKKONCERTS!
BET PALDIES, BIJA JAUTRA UN BAUDĀMA IZRĀDE!
anii bija tā iespēja un prieks redzēt, mēnesi iepriekš jau rezervējot biļetes (lielumlielais paldies protams inese_tk par to). Sākumā gan sabijos par to anomālo izrādes garumu 4,5h nav nieka lieta. Bet kā izrādijās laiks aizritēja ļoti ātri visu laiku smīkņājot un "ierēcot" par tik spēcīgiem un reāliem latviešu stereotipiskiem tipāžiem, kurus nākas sastap gan darbā (klienti), gan uz ielas, ciemos utt.Izrāde jauka, smieklīga, skumja...un varētu uzskaitīt vēl daudzas jūtas, kuras mani sasniedza izrādes laikā. Visu pasākumu nav vērts, nevajag un negribu aprakstīt - izrāde ir jāiet un jāskatās pašam (noteikti). Kaut arī izrādē atrādītie tēli vairāk ir šī brīža 40-50gadnieki tas nemaina mūsu uzvešanos un nemazina baudu vērot mūsu uzvedību, kas tiek spoži nospēlēta uz skatuves, ko ikdienā nemanam vai arī jau esam pie tā pieraduši.
Favorīta uzvedums bija vecais onka un pensionāres tikšanās pie autoostas, kur sieviete pensionāre apsver iespēju apmesties pie sava vēstuļdrauga uz mūžu pārceļoties no ķengaraga uz salacgrīvu - ģeniāli!
Otrs rindā bija BIBLIOTEKĀRES randiņš ar "grāmatu tārpu". Aktrises GUNAS ZARIŅAS tēlojums ir vienkārši neticams (arī pārējās daļās), jo tik perfekti notēlot vecu bibliotekāri ar visiem žestiem un simtiem citātu var tikai ļoti meistarīgs aktieris. Ja mums būtu Oskara pasniegšanas viņai tas pienāktos 100%, jo spēj notēlot gan mazo dzejnieku gotu gan 70 gadīgu bijušo balerīnu un darīt to tik labi, ka sāc jau šaubīties vai nav pieaicināta reāla dzīva persona. Smaids pa visu seju!
Labs, labs, labs! Vēl pat pēc visas garās izrādes devāmies mājās un pārrunājām visus tēlus un notikumus. Bijām guvuši patiešām neatkārtojamu gandarījumu, un iespēju palūkoties uz mums visiem no malas.
__________
un tag piezīme neaudzinātajām 4 dāmām, kas sēdēja tieši mums priekšā.
- teātrī nevajag zviegt kā kumeļam, pietiks arī ar klusiem smiekliem, jo mēs gribam dzirdēt ko runā aktieri.
- nevajag skaļi apspriest kas tagad notiks
- nevajag dziedāt skaļi līdzui korī, lai arī tas būtu "Pūt, vējiņi"
- nevajag celties kājās kamēr, mēs cilvēki aizmugurē, cenšamies noskatīties līdz galam
- UN NEVAJAG BAUROT "ŪŪŪŪ" kad parādas Andris Keišš (scēnā par kultūras namu viņas klusēja :D)
- atcerieties ka teātrī neesat vienas (to viņas nemanīja bet visi citi 10 m rādiusā ap viņām jau bija pamanījuši viņas, un pārtraukumā dodoties ārā meta mums līdzjūtīgus skatienus)
TAS IR TEĀTRIS, IBIO, NEVIS ROKKONCERTS!
BET PALDIES, BIJA JAUTRA UN BAUDĀMA IZRĀDE!