:
Dīvaini, bet man patīk vakaros sēdēt vienam pašam izstabā ar svecīti un klausīties depresīvu mūziku.. Un tam nas nav nekas pozerisks vai māklslīgi radīts... aj... nezinu kā aprakstīt sajūtas...
:
Hmm.. parasti saka, ka dažādiem slimniekiem, narkomāniem, alkaholiķiem u.t.t. vajag kādu kas viņiem palīdz un kam uzticēties.. Bet varbūt viņiem vajag kādu kam palīdzēt un kas viņiem uzticās?
23. Aprīlis 2007
:
Man pie loga ir daudz puķes, uz galta deg svecīte, blakus sērkociņkastīte un izkūpējis vīraks... vīraks jau izkūpēja, bet es vēl nezinu vai kādu gaidu, vai vienkārši sēžu tukšā dzīvoklī kopā ar svecīti...
:
Šodien kaut kas ir beidzies... jūtama tukšuma sajūta par to ka kaut kas ir beidzies.. pat atmiņu īsti nav, jo to kas beidzās es nekad nebiju ne rdzēdzijis, ne dzirdējis, ne zinājis, ne sapratis.... nesaprasts kaut kas šodien beidzās.. nesaprastais beidzās, bet es vēl mēgināšu saprast..
Garastāvoklis:: vientuļi...
Mūzika: Hans Zimmer and Lisa Gerrard - Elysium
20. Aprīlis 2007
:
Kādā saulainā dienā, kāds muzikants kā parsasti jautri muzicēja uz kādas ielas, starp Vecrīgas torņiem. Viņs bija tā iegrimis improvizācijās, ka nemanīja nevienu cilvēku kas bija uz ielas. Arī lielākā daļa cilvēku, kas gāja garām muzikantu nemaz neredzēja un nedzirdēja, viņi steidzās bez manāmām emocijām sejā..
Tikai kāds vecītis ar garu baltu bārdu lēnām gāja pa bruģēto ielu. Vecajam vīram pie rokas gāja mazs bērns.
Vecītis apstājās netālu no muzikanta. Viņš pietupās un iečukstēja bērnam kaut ko ausī un kaut ko iedeva. Muzikants pamanīja, ka mazs smaidīgs bērns ātrā solī nāk klāt. Bērns apstājās muzikantam pretīm, notupās un nolika divus latus un teica: "Paldies par skaisto mūziku". Pēc tam viņs priecīgi paskatījās uz veco, un priecīgs skrēja pie viņa. Muzikants paskatījās uz večuku un vecais vīrs paskatījās un muzikantam acīs un smaidīdams itkā klanīdamies pamāja ar galvu. Tad abi lēnām gāja tālāk, līdz pazuda aiz cilvēkiem un māju stūriem...
Tikai kāds vecītis ar garu baltu bārdu lēnām gāja pa bruģēto ielu. Vecajam vīram pie rokas gāja mazs bērns.
Vecītis apstājās netālu no muzikanta. Viņš pietupās un iečukstēja bērnam kaut ko ausī un kaut ko iedeva. Muzikants pamanīja, ka mazs smaidīgs bērns ātrā solī nāk klāt. Bērns apstājās muzikantam pretīm, notupās un nolika divus latus un teica: "Paldies par skaisto mūziku". Pēc tam viņs priecīgi paskatījās uz veco, un priecīgs skrēja pie viņa. Muzikants paskatījās uz večuku un vecais vīrs paskatījās un muzikantam acīs un smaidīdams itkā klanīdamies pamāja ar galvu. Tad abi lēnām gāja tālāk, līdz pazuda aiz cilvēkiem un māju stūriem...
15. Aprīlis 2007
:
Klausos pats savu mūziku un meditēju pie datora, transā spaidod dažādus klaviatūras taustiņus... tikai traucē Aparāts kas sakritības pēc tika ieslēgts 21.15 un vēl nav aizgājis gulēt... bet es viņu īsti nedzirdu, viņš tikai klusi spīguļo izstabas stūrī... zīmēju? nē... tikai ar burtiem... kalcimv.md........ ka/ m
14. Aprīlis 2007
:
katru reizi, kad es palieku viens, es palieku depresīvs...
vismaz kaut kas...
vismaz kaut kas...
24. Marts 2007
:
Šodien staigājot pa mežu netālu no Pļavniekiem caur zariem ieraudzīju stirnu ģimeni.. :) baigi smuki bija..
13. Marts 2007
:
Šdoien daudz nedomājot aizbraucu uz Vecrīgu bišku pamuzicēt! :)
Kādam 40 min. paspēlēju.. bija baigi interesanti.. :)
Sākumā gribēju spēlēt manā vietā netālu no Pēterbaznīcas, bet tur nebija neviena cilvēka tāpēc pārcēlos un blakus ielu, kur bija lielāka cilvēku plūsma.. :)
Kādam 40 min. paspēlēju.. bija baigi interesanti.. :)
Sākumā gribēju spēlēt manā vietā netālu no Pēterbaznīcas, bet tur nebija neviena cilvēka tāpēc pārcēlos un blakus ielu, kur bija lielāka cilvēku plūsma.. :)
12. Marts 2007
8. Marts 2007
:
Ej saulīte drīz pie Dieva
Dod man svētu vakariņ'
Bargi kungi darbu deva
Nedod svēta vakariņ'
Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz Akmeņ'
To būs ēsti tiem kungiem'i
Kas bez sauls strādināj...
Dod man svētu vakariņ'
Bargi kungi darbu deva
Nedod svēta vakariņ'
Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz Akmeņ'
To būs ēsti tiem kungiem'i
Kas bez sauls strādināj...
7. Marts 2007
4. Marts 2007
:
Pēdējais vakars...
Rīt pa dienu es būšu savādāks.. Mani mēģinās salauzt, viņiem izdosies mani salocīt.. es ceru ka varēšu iztaisnoties..
Rīt pa dienu es būšu savādāks.. Mani mēģinās salauzt, viņiem izdosies mani salocīt.. es ceru ka varēšu iztaisnoties..
3. Marts 2007
:
-Visur tumsa..
-Atver acis, ar aizvērtām acīm gaismu nekad neredzēsi!
-(atver acis) Vienalga tumsa! kāpēc tu man meloji?
-Pagaidi!
-Tu esi melis (aizver acis)
-Es tev izskaidrošu!
-(aizmieg)
.......
-Atver acis, ar aizvērtām acīm gaismu nekad neredzēsi!
-(atver acis) Vienalga tumsa! kāpēc tu man meloji?
-Pagaidi!
-Tu esi melis (aizver acis)
-Es tev izskaidrošu!
-(aizmieg)
.......
:
......
-Kur visi skrien?
-Prom..
-Vai bēg no mums?
-Iet citu ceļu...
-Kuru ceļu viņi iet?
-Kuru ceļu viņie iet, tur saulīte neuzlēks..
-Bēgam!
-Vēl pagaidīsim.. varbūt reiz kāds ies caur šīm kurstcelēm, mēs viņam pateiksim uz kuru pusi iet..
-Vai mums pašiem puses nesajuks?
-eh...
-pasēdēsim..
-Kur visi skrien?
-Prom..
-Vai bēg no mums?
-Iet citu ceļu...
-Kuru ceļu viņi iet?
-Kuru ceļu viņie iet, tur saulīte neuzlēks..
-Bēgam!
-Vēl pagaidīsim.. varbūt reiz kāds ies caur šīm kurstcelēm, mēs viņam pateiksim uz kuru pusi iet..
-Vai mums pašiem puses nesajuks?
-eh...
-pasēdēsim..
Mūzika: Pro Folgu
: Atmiņas par vecvecmammu
Citāti no manas vecvecmātes(1906-2002) stāstītajām atmiņām...
"Mēs braucām ar pajūgu. Es sēdēju uz kastes. Tur mums bija daudz gaļas, ko ēst. Kad mūs apstādināja vācieši, es vēl sēdēju uz tās kastes. Šie jau gribēja skatīties, kas tajā kastē. Es sēdēju un neļāvu viņiem pārbaudīt. Vācietis man iesita ar pistoli un aizgāja, bet gaļa mums palika!"
"Mēs sēdējām viesistabā. Otrajā izstabā draudzenais bērns ratiņos gulēja pie loga. Mēs sēdējām un runājām. Pēkšņi sprādziens bija. Blakus izstabā šķemba trāpija draudzenes bērnam vēderā..."
"Mēs slēpāmies dzīvokļos un pagrabos, bet svētdien nācām ārā un gājām uz baznīcu. Ejot es jutu ka viens vācietis uz mani tēmē. Es jau domāju, ka tuliņ šaus mugurā, bet nešāva.."
"Diezvkalpojuma laikā mums nācās gulties uz zemes, zem banzīcas soliem.."
"Ejot uz darbu mums vajadzēja kāpt pāri beigtiem cilvēkiem"
"Viņi neļāva iet pāri daugavai pa tiltu. Uz tilta bija karavīri. Ziemā mēs gājām pāri daugavai pa ledu. Tie vīri no tilta spīdināja prožektorus, bet mēs tikām pāri.."
"Lapu ielā manā izstabā bija tāds maziņš kaplodziņš kuru mēs vasarā turējām atvērtu. Es biju stāvoklī un gribējās ātrāk iet gulēt, lodziņu nevēru ciet, jo bija ļoti karsti. Tad es tā gulēju.. pamodos, skatos negaiss ārā. Domāju, ka vajag to kaplodziņu aiztaisīt. Gāju tuvēk un skatos, mīļā, pa logu ielidoja spilgta, spilga bumba. Mums jau tad stāstīja, ka negaisa laikā logs jātaisa ciet. Varbūt tas bija zibens. Tas jau arī tāds ir, kā lode. Tad tā bumba tā nedaudz lidinājās pa izstabu, es atgāju malā pie gultas. Tā bumba man iesita pa vēdaru, tā ka es nokritu uz dīvāna sēdus, uz tiem ķiseniem, nesasitos. Tad tā bumba kaut kur pazuda. Es baigi sabijos...
Dēlam bija viss kārtībā.. tik tad kad ārā bija negaiss nevarēja viņu dabūt mājā.. vienmēr stāvējā ārā pie durvīm vai pastaigājās.. es jau viņu vienmēr saucu iekšā, bet viņš bija tāds.. "
"Es gulēju, bet biju nomodā. Tā nedaudz aizvēru acis un sajutu ka mani kāds ļoti spēcīgi un skaļi nobučo uz pieres. Atvēru acis un tur stāvēja gara dāma...." (neatceros ko viņa tālāk stāstīja)
"Kamēr jūs bijāt aizgājuši man te pie krēsla apsēdās vesels pulciņš mazu bērnu. Bet tur bija arī tādi braši. vot viens tepat kaut ko pirkstus knibināja..." (neatceros tālāk)
"Es vienreiz kapu svētkos pēc darba vēlu naktī gāju uz kapiem. Atradu mūsu kapiņus, bet svecīti nededzināju - baidījos. tur jau visādi slikti cilvēki staigāja. Pa tumsu nedaudz apkopu ko varēju, pasēdēju un devos prom. Gāju gāju uz vienu puses izeju neatradu, uz otru pusi arī nebija. Es izriņķoju visus kapus un nebija izejas. Ilgi staigāju kamēr atradu kapu vārtiņus."
"Es gulēju un jutu ka man gar pieri kāds aiztiek.. itkā pirksti.. tu nezini kas tas bija?" (daudz ko neaceros no viņās teiktā)
Citāti no manas vecvecmātes(1906-2002) stāstītajām atmiņām...
"Mēs braucām ar pajūgu. Es sēdēju uz kastes. Tur mums bija daudz gaļas, ko ēst. Kad mūs apstādināja vācieši, es vēl sēdēju uz tās kastes. Šie jau gribēja skatīties, kas tajā kastē. Es sēdēju un neļāvu viņiem pārbaudīt. Vācietis man iesita ar pistoli un aizgāja, bet gaļa mums palika!"
"Mēs sēdējām viesistabā. Otrajā izstabā draudzenais bērns ratiņos gulēja pie loga. Mēs sēdējām un runājām. Pēkšņi sprādziens bija. Blakus izstabā šķemba trāpija draudzenes bērnam vēderā..."
"Mēs slēpāmies dzīvokļos un pagrabos, bet svētdien nācām ārā un gājām uz baznīcu. Ejot es jutu ka viens vācietis uz mani tēmē. Es jau domāju, ka tuliņ šaus mugurā, bet nešāva.."
"Diezvkalpojuma laikā mums nācās gulties uz zemes, zem banzīcas soliem.."
"Ejot uz darbu mums vajadzēja kāpt pāri beigtiem cilvēkiem"
"Viņi neļāva iet pāri daugavai pa tiltu. Uz tilta bija karavīri. Ziemā mēs gājām pāri daugavai pa ledu. Tie vīri no tilta spīdināja prožektorus, bet mēs tikām pāri.."
"Lapu ielā manā izstabā bija tāds maziņš kaplodziņš kuru mēs vasarā turējām atvērtu. Es biju stāvoklī un gribējās ātrāk iet gulēt, lodziņu nevēru ciet, jo bija ļoti karsti. Tad es tā gulēju.. pamodos, skatos negaiss ārā. Domāju, ka vajag to kaplodziņu aiztaisīt. Gāju tuvēk un skatos, mīļā, pa logu ielidoja spilgta, spilga bumba. Mums jau tad stāstīja, ka negaisa laikā logs jātaisa ciet. Varbūt tas bija zibens. Tas jau arī tāds ir, kā lode. Tad tā bumba tā nedaudz lidinājās pa izstabu, es atgāju malā pie gultas. Tā bumba man iesita pa vēdaru, tā ka es nokritu uz dīvāna sēdus, uz tiem ķiseniem, nesasitos. Tad tā bumba kaut kur pazuda. Es baigi sabijos...
Dēlam bija viss kārtībā.. tik tad kad ārā bija negaiss nevarēja viņu dabūt mājā.. vienmēr stāvējā ārā pie durvīm vai pastaigājās.. es jau viņu vienmēr saucu iekšā, bet viņš bija tāds.. "
"Es gulēju, bet biju nomodā. Tā nedaudz aizvēru acis un sajutu ka mani kāds ļoti spēcīgi un skaļi nobučo uz pieres. Atvēru acis un tur stāvēja gara dāma...." (neatceros ko viņa tālāk stāstīja)
"Kamēr jūs bijāt aizgājuši man te pie krēsla apsēdās vesels pulciņš mazu bērnu. Bet tur bija arī tādi braši. vot viens tepat kaut ko pirkstus knibināja..." (neatceros tālāk)
"Es vienreiz kapu svētkos pēc darba vēlu naktī gāju uz kapiem. Atradu mūsu kapiņus, bet svecīti nededzināju - baidījos. tur jau visādi slikti cilvēki staigāja. Pa tumsu nedaudz apkopu ko varēju, pasēdēju un devos prom. Gāju gāju uz vienu puses izeju neatradu, uz otru pusi arī nebija. Es izriņķoju visus kapus un nebija izejas. Ilgi staigāju kamēr atradu kapu vārtiņus."
"Es gulēju un jutu ka man gar pieri kāds aiztiek.. itkā pirksti.. tu nezini kas tas bija?" (daudz ko neaceros no viņās teiktā)
:
Piecstāvīga māja, kur tas sēž bēniņos un skatās caur neiestiklotu logu uz lietainajiem tumšajiem jumtiem, pa kuriem 19:30 staigā tā labāie draugi ar kuriem tas nekad nav runājis, bet jūtās droši, jo šī draudzība ir nesalaužama...