![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
folks @ : Atmiņas par vecvecmammu"Mēs braucām ar pajūgu. Es sēdēju uz kastes. Tur mums bija daudz gaļas, ko ēst. Kad mūs apstādināja vācieši, es vēl sēdēju uz tās kastes. Šie jau gribēja skatīties, kas tajā kastē. Es sēdēju un neļāvu viņiem pārbaudīt. Vācietis man iesita ar pistoli un aizgāja, bet gaļa mums palika!"
"Mēs sēdējām viesistabā. Otrajā izstabā draudzenais bērns ratiņos gulēja pie loga. Mēs sēdējām un runājām. Pēkšņi sprādziens bija. Blakus izstabā šķemba trāpija draudzenes bērnam vēderā..."
"Mēs slēpāmies dzīvokļos un pagrabos, bet svētdien nācām ārā un gājām uz baznīcu. Ejot es jutu ka viens vācietis uz mani tēmē. Es jau domāju, ka tuliņ šaus mugurā, bet nešāva.."
"Diezvkalpojuma laikā mums nācās gulties uz zemes, zem banzīcas soliem.."
"Ejot uz darbu mums vajadzēja kāpt pāri beigtiem cilvēkiem"
"Viņi neļāva iet pāri daugavai pa tiltu. Uz tilta bija karavīri. Ziemā mēs gājām pāri daugavai pa ledu. Tie vīri no tilta spīdināja prožektorus, bet mēs tikām pāri.."
"Lapu ielā manā izstabā bija tāds maziņš kaplodziņš kuru mēs vasarā turējām atvērtu. Es biju stāvoklī un gribējās ātrāk iet gulēt, lodziņu nevēru ciet, jo bija ļoti karsti. Tad es tā gulēju.. pamodos, skatos negaiss ārā. Domāju, ka vajag to kaplodziņu aiztaisīt. Gāju tuvēk un skatos, mīļā, pa logu ielidoja spilgta, spilga bumba. Mums jau tad stāstīja, ka negaisa laikā logs jātaisa ciet. Varbūt tas bija zibens. Tas jau arī tāds ir, kā lode. Tad tā bumba tā nedaudz lidinājās pa izstabu, es atgāju malā pie gultas. Tā bumba man iesita pa vēdaru, tā ka es nokritu uz dīvāna sēdus, uz tiem ķiseniem, nesasitos. Tad tā bumba kaut kur pazuda. Es baigi sabijos...
Dēlam bija viss kārtībā.. tik tad kad ārā bija negaiss nevarēja viņu dabūt mājā.. vienmēr stāvējā ārā pie durvīm vai pastaigājās.. es jau viņu vienmēr saucu iekšā, bet viņš bija tāds.. "
"Es gulēju, bet biju nomodā. Tā nedaudz aizvēru acis un sajutu ka mani kāds ļoti spēcīgi un skaļi nobučo uz pieres. Atvēru acis un tur stāvēja gara dāma...." (neatceros ko viņa tālāk stāstīja)
"Kamēr jūs bijāt aizgājuši man te pie krēsla apsēdās vesels pulciņš mazu bērnu. Bet tur bija arī tādi braši. vot viens tepat kaut ko pirkstus knibināja..." (neatceros tālāk)
"Es vienreiz kapu svētkos pēc darba vēlu naktī gāju uz kapiem. Atradu mūsu kapiņus, bet svecīti nededzināju - baidījos. tur jau visādi slikti cilvēki staigāja. Pa tumsu nedaudz apkopu ko varēju, pasēdēju un devos prom. Gāju gāju uz vienu puses izeju neatradu, uz otru pusi arī nebija. Es izriņķoju visus kapus un nebija izejas. Ilgi staigāju kamēr atradu kapu vārtiņus."
"Es gulēju un jutu ka man gar pieri kāds aiztiek.. itkā pirksti.. tu nezini kas tas bija?" (daudz ko neaceros no viņās teiktā)